GUNĀRS ZEMGALS ir izcilā latviešu skatuves gleznotāja Arvīda Spertāla audzēknis. Un vēl viens no tiem retajiem scenogrāfiem, kas ļoti lielu uzmanību pievērš arī iestudējuma scenogrāfijas gleznieciskajām kvalitātēm kā krāsai vai, piemērām, telpas dziļuma vai perspektīvas atrisināšanai ar glezniecības līdzekļiem. Visu savu radošo darba mūžu G. Zemgals ir bijis saistīts ar Latvijas Nacionālo teātri, t.i. no 1956. gada – nu jau vairāk kā pusgadsimta garumā.
Kā viens no izcilākajiem latviešu mūsdienu scenogrāfiem G. Zemgals ilgus gadus ir vadījis scenogrāfijas meistardarbnīcu Mākslas Akadēmijā. Viņa audzēkņi ir tādi šodienas vadošie – nu jau arī par vecmeistariem dēvētie Latvijas scenogrāfi kā Andris Freibergs un Ilmārs Blumbergs. Var runāt par G. Zemgala skolu.
Nav tāda Latvijas teātra, kur viņš nebūtu savā laikā radījis interesantu režijas ieceri balstošu scenogrāfiju. Nozīmīgs ir arī viņa devums latviešu kino attīstībā /filmas „Tauriņdeja”, „Emīla nedarbi”, „Viktorija” u.c./
To iestudējumu, kuriem viņš radījis scenogrāfiju, uzskaitījums vienā lapaspusē neietilptu. Kā teātra galvenais mākslinieks viņš bijis atbildīgs par māksliniecisko noformējumu visiem vietēja, pilsētas vai valsts mēroga pasākumiem Nacionālajā teātrī. Kā ļoti būtisks ir minams skatuves un viss teātra ēkas ārpuses un telpu noformējums 1988. gada 18. novembra – Latvijas Neatkarības proklamēšanas 70. gadskārtas svinīgajam koncertam – pirmajam pēc Latvijas okupācijas gadiem.
G. Zemgalam kopā ar A. Jaunušanu un Z. Kalniņu pieder ideja un vizuālā realizācija lielajiem brīvdabas uzvedumiem „Skroderdienām Silmačos”, „Mērnieku laikiem” un „Brīnišķīgajiem Didrika Taizeļa piedzīvojumiem” Druvienas” kultūras kompleksā, Alauksta estrādē Vecpiebalgā un Dundagā, lielajiem tautas saietiem, kuri arī savā veidā tuvināja Trešo Atmodu. Par nopelniem Neatkarīgās Latvijas valsts labā G. Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni.
LNT atgriežoties savās vēsturiskajās telpās 2004.g., G. Zemgals kā „sveicienu vecajam labajam teātrim” radīja scenogrāfiju A. Jaunušana pēdējam iestudējumam E. Vulfa „Sensācijai” un, izmantojot modernās skatuves piedāvātās iespējas, P. Putniņa „Aicinājumam uz pērienu” un M. Zīverta „Minhauzena precībām”.
Paralēli savam „dzīves aicinājumam un uzdevumam” – skatuves telpas organizācijai un vizualizācijai,G. Zemgals vienmēr ir atradis laiku gleznošanai – maģiskajam krāsu priekam gan konkrētās, gan arī abstraktākās izpausmēs.
Rita Melnace /LNT literārā konsultante/