Rīgas kinostudijas aktieru kartotēkā, kurā atrodama arī Latvijas Nacionālā teātra izcilā aktiera Ģirta Jakovļeva kartīte, aktieri klasificēti pēc ārējām pazīmēm – matu un acu krāsa, augums, miesas būve, tipāžs jeb ampluā, īpašās pazīmes un prasmes, teiksim, rēta uz vaiga vai prasme spēlēt klarneti, bet tur nekas nav teikts par rakstura īpašībām, kuras tikpat ļoti no svara jebkura aktiera vai aktrises liktenī.
Ģirta Jakovļeva ārējo pazīmju mainīgā daļa, ja noliek līdzās to jaunekli, kas pēc Rīgas 1. vidusskolas (jau tolaik labākās Rīgas skolas, piezīmēsim) beigšanas 1958. gadā un Teātra institūta absolvēšanas 1963. gadā nonāk Latvijas PSR Drāmas teātrī, tagad Nacionālajā, un to kungu, kas 10. jūlijā pārkāps pāri svinīgi cēlajam 80 gadu slieksnim, ir matu krāsa. Toreiz viņš bija kraukļa melnām matu cirtām, šodien – baltu galvu, viss cits palicis nemainīgs – viņš joprojām smaida ar bedrītēm vaigos, viņam joprojām ir dzirkstošas un tumšas acis, viņš ir slaida auguma, stiegras miesasbūves, joprojām patīk sieviešu kārtas būtnēm, no kā viegli atvasināt viņa ampluā mūža garumā – varoņlomas un mīlētāji. Protams, kā jau teātrī ar daudzveidīgu repertuāru, Ģirts Jakovļevs spēlējis arī traģikomēdijās un komēdijās. Nereti – partnerībā ar kolēģi un draugu Uldi Dumpi, nereti – savā starpā dublējoties. To, kurš no viņiem labāk spēj izvērst komisku epizodi tā, lai zālē aplaudē, joprojām uz skatuves var redzēt vienā no jaunākajiem iestudējumiem – Nikolaja Gogoļa “Revidentā”, kur viņi spēlē N. pilsētiņas namīpašniekus Bobčinski un Dobčinski. Veselīga konkurence un humora izjūta vieno abus mūsu teātra grandus, un, ja būtu jāizsludina konkurss, kā nokristīt Nacionālā teātra ieejas portāla atlantus, tad reiz pazibējusī ideja, ka viens ir Jānis (jeb Rainis) un otrs – Rūdolfs (jeb Blaumanis), noteikti konkurētu ar ideju, ka viens ir Ģirts (jeb Jakovļevs) un otrs – Uldis (jeb Dumpis)…
Par Ģirta Jakovļeva lielajām lomām mūža garumā izlasāms gan viņam veltītajā Gunas Zeltiņas grāmatā “Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu” (2000), gan Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā sadaļā Vēsture, kur katram aktierim ir sava lappuse, tomēr pašas nozīmīgākās lai izskan vēlreiz.
Uldis Raiņa “Pūt, vējiņi!”, 1968 – piecus gadus pirms populārās kinofilmas, iespējams, kaut kādā ziņā šī loma uzskatāma par Filmas Ulda melnrakstu vai ģenerālmēģinājumu. Arī Zane gan izrādē, gan vēlāk filmā ir viena un tā pati aktrise, viņa mūža nozīmīgākā skatuves partnere un mīlestība – Astrīda Kairiša. Nekur nav teikts, ka Raiņa Uldim jābūt melnīgsnējam skaistulim, bet lomas nospiedums ir tik spēcīgs, ka rada savveida arhetipu, kāds tad ir cilvēks, kurš spēj mīlestībā mainīties un nostāties pretī ļaužu pulkam un pats savam dotajam vārdam.
Skats no izrādes “Pūt, vējiņi”
Lilioms F. Molnāra “Lilioms”, 1971 – šī ir loma, kuru spēlē viņi abi ar Uldi Dumpi. Un tas jau kļūst par gaumes jautājumu, vai skatītājas zālē vairāk mīl gaisīgo mākslinieku, kurš vienkārši nevar pelnīt naudu citādi, kā vien saukdams ļaudis gūt prieku no lidošanas karuselī, vai vienkāršo puisi, kurš mīlētu savu Jūliju, ja vien viņa dzīvē nepatrāpītos “labais” draugs Fičūrs…
Skats no izrādes “Lilioms”
Lorenco A. de Misē “Lorencačo”, 1973 – ar šo lomu Ģirts Jakovļevs pierāda, ka spēj par savu taisnību pārliecināt citus, tā ir traģēdijas mēroga varoņloma, kurā ieskanas politisks zemteksts – par to, ka jebkāda vardarbība, pat cēlu mērķu vārdā, iznīcina cilvēkā tā cilvēcisko kodolu.
Skats no izrādes “Lorencačo”
Dūdars R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, 1975 – ilgus gadus kopā ar Astrīdas Kairišas Antoniju šodienas jubilārs pārliecina visu paaudžu skatītājas un skatītājus, ka savai mīlestībai garām nepaiesi, pat ja esi “sasējis visas cerības pauniņā un nolicis dziļi lādes dibinā”…
Skats no izrādes “Skroderdienas Silmačos”
Horija J. Druces “Zemes un saules vārdā”, 1977 – šī moldāvu luga ir sava laika modernā dramaturģija, kas šodienas skatītājiem neraisa asociācijas, bet gribas uz vārda ticēt hrestomātiskajai bildei, kurā Ģirta Jakovļeva un Astrīdas Kairišas mīlētāji, būdami gaismas ielokā, paši izstaro gaismu.
Jagailis P. Pētersona “Meteors”, 1984 – viena no jubilāra ekscentriskākajām lomām, kuras pašpārliecinātību, spēju šarmēt un vienlaikus demonstrēt zināmu aprobežotību, kam neviens nespēj noticēt, Ģirts Jakovļevs kā spēles elementu mēdz izmantot tad, kad viņam ir labs garastāvoklis.
Skats no izrādes “Meteors”
Dāvids Ī. Žamiaka “Acālija”, 1992 – šis ir vēl viens no romantiskiem sapņu piļu cēlājiem Ģirta Jakovļeva radošajā biogrāfijā un īpašs ar vairāk nekā 250 izrādēm, burvīgo saspēli ar Lāsmu Kugrēnu, kā arī ar režisora Mihaila Kublinska precīzu trāpījumu laikā un telpā – šī “pasaka pieaugušajiem” palīdzēja pārlaist 90. gadu trako trūkumu. Gan teātrim, kurā šo izrādi gāza riņķī, apliecinot nepieciešamību pēc ticības un mīlestības, gan skatītājiem.
Skats no izrādes “Acālija”
Džeims Tairons J. O’Nīla “Garās dienas ceļš uz nakti”, 2010, un Efraims Kebots J. O’Nīla “Mīla zem gobām”, 2016 – divi spēcīgi amerikāņu patriarhi, viens no teātra, otrs no lauku pasaules, kuri katrs pa savam piedzīvo brīdi, kad sašķobās tie pamati, kas viņu uztverē bijuši nesatricināmi.
Skats no izrādes “Garās dienas ceļš uz nakti”
Viss līdz šai rindai uzrakstītais ir tas, kas veido izcila aktiera “personas kartīti” – tajā ir ārējie parametri jeb apbrīnojami gēni, tajā ir audzināšana jeb darba higiēna, tajā ir skatītāju mīlestība, aktiera veiksme un liktenis, arī apstākļu sakritības, tajā ir lielas lomas, kas atstājušas pēdas skatītāju atmiņā, un lomas, kas izzudušas garajos gados – tas, ko ļauts ieraudzīt visiem, kas ieiet teātrī pa parādes durvīm.
Skats no izrādes “Mīla zem gobām”
Tas, kāds Ģirts Jakovļevs ir ģimenē, lai paliek viņa tuvāko cilvēku ziņā, bet teātrī viņa lielums izpaužas viņa vienkāršībā, viņa nevainojamajā humora izjūtā un mūžīgajās šaubās par savu talantu un profesionālo varēšanu. Nacionālajā savulaik bija trīs skatuves karalienes – Elza Radziņa, Velta Līne un Lidija Freimane –, bet nekad nav runāts par tā karaļiem. Jo ilgāk atliek šī titula pretendentu meklēšanu, jo lielāks izaudzis tituls, galu galā – atlants, kas balsta visu Nacionālo teātri, pilnīgi noteikti ir kas vairāk par karali.
Lai spēks un veselība vienam no viņiem jubilejas reizē un lai rūpīgi un atbildīgi Ģirts ar Uldi palīdz meklēt jauno maiņu, kas turpinātu mīlēt un balstīt savu māju, savu pili, savu pasauli.
Sveicot visa teātra vārdā,
Ieva Struka