Ilze ir no tā paša aktieru kursa, no kura teātrī aktīvi strādā Juris Lisners, Dace Bonāte un Ināra Slucka. Daudz tas nav, ņemot vērā, ka teātrī 1982. gadā ar trim spožām diplomdarba izrādēm ienāca viss kurss, un jubilejas, ko visi viņi īsākā vai garākā laika nogrieznī svin, vēl nebūt nav tās, pēc kurām var saņemt pensiju. Arī Ilze veselības problēmu dēļ pāris gadus nav teātra aktīvajā repertuārā un šis ir “neklātienes” sveiciens viņai. Lai cik apbrīnojami stoiciski viņa pret to izturētos, to nevedas saukt par taisnīgu likteni vienai no talantīgākajām savas paaudzes māksliniecēm ar bagātu un jūtīgu iekšējo pasauli.
Kamēr liela daļa viņas kursabiedru uzdzirkstīja Blaumaņa “No saldenās pudeles” iestudējumā un ienāca Nacionālajā teātrī, apliecinot savu varēšanu raksturlomās un komēdijas žanrā, Ilzei Rudolfai bija vēl viena brīnišķīga iespēja – viņai tika uzticēta Almas loma Tenesija Viljamsa drāmas “Vasara un dūmi” pirmiestudējumā Latvijā. Šai lomā jaunajai māksliniecei piemita tas, kas teātrī ir liels dārgums un nebūt nav tik pašsaprotama lieta – prasme tēlu padarīt uz skatuves “caurspīdīgu”, tādu, lai skatītājs zālē ne tikai redzētu, ko tēls dara, bet arī to, ko viņš domā un jūt, viņas Alma bija cilvēks, kurš gribētu būt tāds, kā visi, bet nespēj – tik plāna ir viņas “āda” saskarsmē ar jebkuru ārēju kairinājumu. Kaut kādā ziņā šī diplomdarba izrādē nospēlētā loma kļuva par Ilzes aktrises un cilvēka likteni – bija kopīgas īpašības ar Almu, kuras viņa turpināja izkopt, bija īpašības, kurām pretojās, un tieši intensīvā iekšējā dzīve kļuva par viņas spēcīgāko profesionālo instrumentu uz skatuves vēl daudzās lomās. Protams, spožākā no tām ir Patrīcija Holmane Valda Lūriņa iestudētajos Remarka “Trīs draugos” jau gandrīz 10 gadus vēlāk.
1990. gadā iestudētajā izrādē Ilzes Rudolfas Patrīcija krāšņi izdzīvoja savas dzīves skaistāko brīdi, zinot, ka tūlīt tas beigsies. Partnerība ar Ivara Pugas Robertu bija viens no teātra mākslas brīnumiem – uz skatuves mīlestība dzima mūsu acu priekšā, uz skatuves tā guva piepildījumu un uz skatuves nebija iespējams apstādināt laiku un Patas aiziešanu, lai kā pret grīdu sašķīda Roberta mestais pulkstenis. Ilzes Rudolfas trauslo stāvu pie loga, aiz kura svīda rīts, ar Roberta balto kreklu uz pleciem, neaizmirstamu padarīja viņas pašas līdz saules pinumam saprastā dzīves nepielūdzamība.
Tomēr Ilzes talanta mērogu nosaka ne tikai viņas spēcīgais dramatiskais nervs un jūtīgums, mērogu veido daudzpusība, spēja tikpat pārliecinoši darboties komēdijās. Nenoliedzami Ilzei ir brīnišķīga humora izjūta uz skatuves, un arī tā nemaz nav tik dāsni pār visiem izkaisīta Dieva dāvana. Agrā jaunībā viņa smīdinājusi līdz zemei Brūkas lomā “Lampu drudzī” un Blāzmas lomā “Bezkaunīgajos večos”, darbojusies arī tādās īstās smejamlugās, bet, interesanti, ka, pārskatot viņas lomu klāstu, Ilze spēlējusi vai ikkatrā teātrī iestudētā Aleksandra Ostrovska lugā – Smeļskaju “Talantos un pielūdzējos”, Annu Pavlovnu “Ienesīga vieta”, Ogudalovu “Līgava bez pūra”, šais lomās savienojot komisko virskārtu ar zināmu rūgtumu par savu vietu šai saulē.
Aizejot no teātra, Ilzes dzīve nebūt nav beigusies, jo viņai ir mājas un ģimene un plašs redzesloks, tomēr teātrī viņas pietrūkst, jo tieši viņa pati ar saviem skanīgajiem smiekliem, gaišo smaidu un spēku norobežot smagos dzīves pārbaudījumus no tiem uzdevumiem, kas jāveic uz skatuves, bija piemērs tam, ko nevis kāda klasiķa darbā, bet dzīvē nozīmē būt stipram cilvēkam.
Veselību un izturību, Ilze, un atceries, ka Tu joprojām esi Latvijas Nacionālā teātra aktrise Ilze Rudolfa. Mūsējā.
