Pauls Putniņš (12.11.1937-1.12.2018)
Mūžībā devies dramaturgs, režisors, sabiedrisks darbinieks un publicists, arī bijušais Saeimas deputāts, bet, pats galvenais, viens no dižajiem piebaldzēniem – Pauls Putniņš. Nācis no lielas dzimtas, no Reiņkalvju mājām pie Ineša, viņš apgūst režiju kā profesiju, bet top par vienu no trim populārākiem un tautā mīlētākiem dramaturgiem – līdzās Gunāram Priedem un Harijam Gulbim. Rakstīja viņi visi un viņu spēka gadi pagāja padomju laikā, bet tieši viņu veiktais iezīmēja jauno latviešu dramaturģijas periodu pēc Staļina laika – bija te izteikti, te mazāk pretpadomisks, ar to saprotot nevis atklātu disidentismu, bet sistēmas absurda piefiksēšanu un izzobošanu. Putniņš kolēģu vidū izceļas ar humora izjūtu, labām novērošanas prasmēm un publicistisku garu, ilgāk kā citi viņš uzkavējas tai savu lugu varoņu atrašanas teritorijā, ko sauc par laukiem un sadzīves notikumiem, kuros var sastapt ne tikai spilgtus tipāžus, bet arī smelties dzīvu valodu.
Putniņa pirmo lugu uz skatuves uzved Juris Strenga, un tā ir Kā dalīt Zelta dievieti?, kas 1968. gadā tiek iestudēta Dailes teātrī. Nacionālajā teātrī pirmais iestudētais Paula Putniņa darbs, kas iemanto milzīgu popularitāti, ir Paši pūta, paši dega 1972. gadā, ko iestudē Alfreds Jaunušans, bet pie viņa zvaigžņu stundas pieder Ar būdu uz baznīcu 1987. gadā Edmunda Freiberga režijā, kur ideālajās proporcijās satikās smiekli par padomju nomenklatūrai piederošiem cilvēkiem un viņu taisnvirziena domāšanu un smeldze un ilgas pēc garīguma, ko Mariannas Okolokolakas lomā iemiesoja Antra Liedskalniņa.
Pie nozīmīgākajiem Putniņa darbiem noteikti jāpiemin arī šodien grūti aptveramais incidents ar lugu Uzticības saldā nasta, kas Valentīna Maculēviča režijā Valmieras teātrī 1983. gadā ir vienīgā aizliegtā izrāde padomju laikā (līdzīgi kā Priedes luga Smaržo sēnes). LPSR Kultūras ministrijas komisija izrādi tā arī neizlaiž rādīšanai, jo Maculēvičs ir vēl vairāk izkāpinājis galvenā varoņa Bērtulsona principialitāti, pārvēršot to absurdā.
Tomēr gluži personīgi starp savām mīļākajām lugām no Paula Putniņa plašā lugu klāsta gribu izcelt trīs – Gaidīšanas svētkus, adresētus bērniem, un būs daudzi, kas atcerēsies, kā Vera Singajevska ar baltām bumbuļzeķēm īsā kleitiņā spēlēja Kati, kam pazudis kaķītis. Mihaila Kublinska Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties, kas ne sliktāk par labi zināmo Pavasara atmodu, vēstīja par pusaudžu vientulību, ilgām pēc mīlestības un “labajiem” meliem, kā arī Naktssargs un veļas mazgātāja, tajā ierakstītās smeldzes dēļ. Mūsu teātrī to iestudēja Jūlijs Bebrišs 1979. gadā, bet TV filmā daudzus gadus vēlāk pārvērta Jānis Streičs. Un, protams, Pusdūša – viena no labākajām latviešu komēdijām, kas 2006. gadā izsmīdināja daudzus skatītājus Nacionālajā teātrī, un 1905. gada notikumiem veltītā drāma Aicinājums… uz pērienu, laikam jau nopietnākā Paula Putniņa luga, kurā viņš risināja jautājumu par latviešu raksturu un pašcieņu sarežģītos vēsturiskos apstākļos – vai lepnums palīdz vai tieši otrādi nepalīdz izdzīvot.
Tikpat personīgi gribu piebilst, ka Pauls Putniņš bija cīnītājs, arī man ir sanācis iesaistīties asos strīdos gan par dramaturģijas valodu, gan latviešu lugu vietu uz latviešu teātru skatuvēm, tomēr ceru, ka grūtajā dzīves beigu posmā, sekojot līdzi notikumiem latviešu teātrī no malas, viņš redzēja, ka viņa ideāli, mazliet citā formā, bet piepildās – latviešu tekstu uz latviešu skatuves netrūkst.
Atvadīšanās no Paula Putniņa notiks 8. decembrī plkst. 13.00 Vecpiebalgas baznīcā.
Ieva Struka
Fotomirklis pēc “Ar būdu uz baznīcu” pirmizrādes