Režisora Mihaila Kublinska CV
12. aprīlī viņš atzīmēs 75. dzimšanas dienu. Nacionālajā teātrī tas tiks atzīmēts ar izrādi H.Ibsena “Spoki” 12.aprīlī plkst.13.00.
Latvijas Nacionālais teātris ir viņa vienīgā darbavieta. Šeit viņš ienāca tūlīt pēc 2. vidusskolas (tās, kas kanāla otrajā pusē) beigšanas kā vienkāršs, ar teātra mākslu aizrāvies puisis un sāka strādāt par mēbeļnieku rekvizītoru. Taču visai drīz tika ievērota viņa azartiskā interese, teicamās skatuves dotības un artistiskums. Sekoja piedalīšanās masu skatos, epizodiskas lomiņas, līdz visu teātri pārsteidza ziņa, ka Mihails Kublinskis dublēs Jāni Kubili Klaida lomā Teodora Dreizera „Amerikāņu traģēdijā”; uzdevums, ar kuru iesācējs teātra mākslā tika lieliski galā.
Paralēli darbam teātrī viņš iestājās toreizējās Valsts Konservatorijas režijas nodaļā, ko spīdoši absolvēja ar Grigorija Kanoviča drāmu „Lai viņš iet projām”. Kā pats saka, bijis gana gandarīts kā aktieris, bet vairāk viņu interesējis, kā top izrāde kopumā. Un no 1965. gada viņš ir šī teātra režisors.
Kā mākslinieks un personība Mihails Kublinskis veidojies Nacionālā teātra tradīcijām un izcilajām radošajām individualitātēm bagātā kolektīva ietekmē. „Es visu savu radošo mūžu cenšos atlīdzināt to ticības un mīlestības avansu, ko man, gluži zaļam zēnam, sniedza šie izcilie mākslinieki.”
Pavisam jauns māceklis būdams, viņš formulēja savu credo: skaidri, kaisli, vienkārši! Gadu gaitā tika izstrādāts, noslīpēts režijas rokraksts, kur ļoti liela loma ir ikviena tēla psiholoģiskajam piesātinājumam, estētiskajām kvalitātēm, izrādes telpiskajam risinājumam, precīzām detaļām, sabalansētam domubiedru ansamblim. Viņa izsmalcinātā gaume, izrādes vizuālais skaistums pat reizēm ir bijis par iemeslu pārmetumiem, kā kaut kas noliedzams un kritizējams, kas uz vispārējā valdošā hiperreālisma fona 60., 70. gadu mijā varēja kaitināt, bet vairumam skatītāju radīja neaizmirstamus estētiskā baudījuma mirkļus.
„Man patīk kopā domāt, patīk rakt „puslāpstu” dziļāk, jo negaidītāk un kontrastaināk, jo labāk. Aktieris ar savu jūtīgumu un dzīves pieredzi ir tas, kas mani baro.” Un, izvēloties dramaturģisko materiālu, režisors to saista ar konkrētām mākslinieciskām individualitātēm. Viņš pieder pie to režisoru kategorijas, kuri apzināti veido savu aktieru radošās biogrāfijas. Kā piemērus viņa aktieriem var minēt Lāsmu Kugrēnu, Antru Liedskalniņu, Māru Zemdegu, Lolitu Cauku, Lieni Gāliņu, Ģirtu Jakovļevu, Intu Burānu, Aināru Ančevski, Jāni Āmani…
Repertuāra izvēlē Mihailu Kublinski ir interesējuši latviešu teātru praksē neaprobēti darbi. Daudzi no tiem ir kļuvuši par neatņemamu ne tikai Nacionālā teātra, bet visas latviešu teātra vēstures zelta fonda daļu (Juhana Smūla „Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens”, Jaroslava Ivaškeviča „Vasara Noānā”, Maksa Friša „Santakrusa”, Federiko Garsijas Lorkas „Brīnumainā kurpniece”, Īva Žamiaka „ Hamilkara kungs”, Viljama Šekspīra „Romeo un Džuljeta”, Anšlava Eglīša „Bezkaunīgie veči”, Henrika Ibsena „Heda Gablere”).
Jaunas kvalitātes, jauni izteiksmes meklējumi un atklājumi saistās ar Aktieru zāles izveidi 70. gadu vidū (Ļāslo Ģurko „Elektra – mana mīla”, Džeimsa Goldmena „Lauva ziemā”, Augusta Strindberga „Lieldienas”). Un tieši šajā Aktieru zālē Mihails Kublinskis jaunajā gadsimtā gūst savas spožākās uzvaras ( Artura Millera „Skats no tilta”, Jāņa Jaunsudrabiņa „Aija”, Jūdžina O’Nīla „Garas dienas ceļš uz nakti”).
Mihails Kublinskis bija tā radošā personība, ko teātra ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Alfreds Jaunušans izraudzījās par sava „posteņa” pārmantotāju. Viņam atvēlēti bija tikai divi gadi (1987–1889), un likumsakarīgi, ka režisora māksliniecisko programmu ietekmēja trešās atmodas idejas un konkrēti pastiprinātā interese par latviešu dramaturģiju, uzsvaru liekot uz savas zemes un nacionālās piederības izjūtu (Leldes Stumbres „Sarkanmatainais kalps”, Rūdolfa Blaumaņa „Indrāni”, Ārija Geikina „Reiz dzīvoja kāds Jātnieks”).
Arī vēlākajos – jau neatkarīgās Latvijas gados kopējā teātra ainā spilgti iezīmējas viņa skaudrie, mūsdienīgie, dramatisma piesātinātie iestudējumi: Pāvila Rozīša „Ceplis”, Egila Šņores „Uzsmēķēt zāli”, Jāņa Jurkāna „Dūdieviņš”, Artura Millera „Ceļojošā komija gals”.
Mihails Kublinskis tandēmā ar Alfredu Jaunušanu bijis arī jaunās aktieru paaudzes audzinātājs – aktieru meistarības pedagogs, vairākiem Nacionālā teātra aktieru kursiem iestudējot diplomdarba izrādes.
Par nopelniem latviešu teātra attīstībā Mihails Kublinskis apbalvots ar augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.
Rita Melnace