Dzīve ar pilnu krūti
Tiem, kas kaut reizi strādājuši kopā ar režisoru Mihailu Gruzdovu, acu priekšā tūlīt nostāsies viņa kalsnais, stiegrais augums, mazliet iekritušie vaigi, augstā piere un degošās acis, un tam nav nekāda sakara ar smago slimību, kas viņu mocīja daudzus gadus, līdz pieveica 12. februāra rītā. Gruzdovs ir un bija sīksts mākslinieks, kuram dzīvot mākslā nozīmēja to pašu, ko dzīvot ticībā. Māksla ietvēra ne tikai dzīves jēgu, bet visuma pastāvēšanas jēgu, un, visticamāk, atviegloja cīkstēšanos ar sadzīves un veselības problēmām, jo viņš tās vienkārši nemanīja. Tiesa, viņš pamanīja visskaistāko Nacionālā teātra aktrisi Indru Rogu un tapa ne tikai par viņas vīru, bet arī Meistaru jeb režijas skolotāju.
Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves viņa pirmā izrāde parādījās gandrīz vienlaikus ar Dailes teātri, un tā bija Bernāra Marī Koltesa “Rietumu krastmala” 2001. gadā. Tā kā teātris Gruzdovu bija uzaicinājis pēc ekstravagantajiem mazo zāļu iestudējumiem dzimtajā Valmierā, kur viņš atgriezās pēc darbošanās Pēterburgā, un veiksmīgajiem lielinscenējumiem uz Dailes skatuves, mērķis bija atjaunināt Nacionālā teātra mākslinieku izteiksmes arsenālu un skatītāju estētisko pieredzi. Un mērķis tika sasniegts – izteiksmes arsenāls atjauninājās, bet skatītāji izturējās ļoti piesardzīgi. Jaunas teātra valodas trieciendeva gluži kā eksperimentālas zāles bija bijusi par spēcīgu.
Daudz organiskāka Gruzdova un Nacionālā teātra sastapšanās izvērtās pēc vairākiem gadiem, kad viņš piedāvāja iestudēt Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu” (2010), nu, protams, ar Indru Rogu titullomā, bet ar ne mazāk intriģējošu vīriešu duetu – Kareņinu uzticot Edmundam Freibergam, bet Vronski pavisam jaunajam Ģirtam Liuzinikam. Šis lielinscenējums ar apjomīgu aktieru ansambli pieprasīja dzīvu iztēli ne tikai no aktieriem, bet arī no publikas, un tajā Gruzdovam izdevās savienot visiem šķietami labi zināmo klasisko sižetu ar viņa dzīves filozofiju – mīlestība nāk no Dieva, tāpēc nav nosodāma nekādās tās izpausmēs.
“Annai Kareņinai” uz lielās skatuves sekoja Aleksandra Ostrovska “Arī gudrinieks pārskatās” (2011), Ērika Emanuēla Šmita “Jūtu tektonika” (2014) un Tomasa Manna “Avantūrista grēksūdze” (2015). Pat šo izrāžu nosaukumi rāda Gruzdova jūtīgo un jutīgo natūru, kurā mīlestībai var, protams, būt arī platoniska daba, tomēr visbiežāk tā ir seksuāli piesātināta un kaislīga. Vienlaikus grēkā krišana ir iegansts grēka nožēlai, tāpēc jūtu dzelme, kurā Gruzdovs vieglu roku meta savu izrāžu varoņus, bija vajadzīga, lai mudinātu viņus augšāmcelties. Tie bija “augsti plaukti” un arī dziļi, kuros nācās ieskatīties aktieriem, kas spēlēja viņa izrādēs. Arī Dailes teātrī, kura mākslinieciskais vadītājs viņš bija no 2002. līdz 2009. gadam.
Gruzdovs bija teātrī, sekojot līdzi Indras izrādēm, Gruzdovs bija teātrī, sekojot līdzi savu studentu darbiem un izaugsmei, Gruzdovs bija teātrī, tāpēc ka viņu interesēja, ko paveikuši kolēģi, tāpēc arī šodien, sakot ardievas Mihailam Gruzdovam, šķiet, ka pavisam nesen viņš ir sastapts. Un ir jau arī – Zirgu pastā pirms dažām nedēļām. Saviem skolēniem viņš centās iemācīt to, ka etīdes iekustina iztēli, bet iztēle sirdi, to, ka teātris nepiedod neētisku rīcību pret mākslu, un to, ka tikai lielām tēmām ir jēga, bet atklāt tās iespējams caur detaļām, proti, Dievs skatās uz mums caur rasas pilienu.
Ar Dievpalīgu, Miša!
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka