Aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs dzimis, 1948. gadā.
Beidzis Rīgas 4. vidusskolu (1966) un J. Vītola Valsts konservatorijas aktieru kursu (1970). Strādā kā aktieris un režisors Valmieras Drāmas teātrī. 1974. gadā A. Jaunušans viņu uzaicināja uz Drāmas teātri, piedāvājot režisora asistenta vietu. 1983. gadā pabeidz Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti (1983; specialitāte – režisors). Stažējies Parīzē, teātrī LUSERNJER (1993).
LVK (vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmija) Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes aktiermeistarības pedagogs. (1975–1986), Teātra mākslas katedras vadītājs (1986–1993). Latvijas Kultūras akadēmijas profesors (kopš 1998. g.). Bijis pedagogs J. Vītola Mūzikas akadēmijas Teātra fakultātē (1978-1993) un Teātra katedras vadītājs (1985-1993).
No 1995. līdz 2011. gadam bijis Latvijas Nacionālā teātra galvenais režisors, īpašu uzmanību pievēršot latviešu autoru darbu iestudējumiem un teātra trupu apvienojošiem lielinscenējumiem.
Saņēmis Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu skatuves pedagoģijā (2017) un Triju Zvaigžņu ordeni (2005). A.Amtmaņa-Briedīša prēmijas un A.Pumpura prēmijas laureāts. 2022. gada 23. novembrī saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par Mūža ieguldījumu teātra mākslā.
Kopš pirmajiem darbiem apliecina, ka ir intuitīva režijas talanta pārstāvis un piedāvā aktieriem interesantus, radošus uzdevumus. Lirisma un smeldzīguma stīga neizbēgama gan viņa komēdijās, gan drāmās un arī visos lielajos inscenējumos. Ar diplomdarba izrādi M. Tvena “Princis un ubaga zēns” (1983), aizsākās interese par mūzikliem un rokoperām, kas uzskatāma par vienu no viņa, teātra mākslinieciskā vadītāja repertuāra politikas konsekvencēm. Publika paaudzēm novērtējusi režisora cilvēcisko un iejūtīgo intonāciju, ar kuru viņš slēdz ikkatru darbu, ļaujot skatītājiem ticēt, ka katra cilvēka dzīve ir uzmanības un mīlestības vērta.
Edmunds Freibergs ir nospēlējis arī vairākas spilgtas lomas, īpašu atzinību guvis, pēc ilgāka pārtraukuma atgriežoties uz skatuves Alekseja Kareņina lomā izrādē „Anna Kareņina”, arī kā Knurovs „Līgavā bez pūra” (2005) un Sorins „Kaijā” (2017). Pie labākajiem jaunības gadu darbiem jāmin Hamlets (1972) Valmieras teātrī, Kočkarjovs „Precībās” (1970), Emīls „Emīlā un Berlīnes zēnos” (1979), doktors Jura „Vai koncerts?” (1980).
