Maigucis, mazā Maiga, Maigiņa – visi šie pamazināmie mīļvārdiņi attiecībā uz aktrisi Maigu Grīnbergu, kurai šodien – 25. martā – paliktu 100, radās ne tikai viņas draudzīgā, pretimnākošā un jūsmīgā rakstura, bet arī mazā auguma dēļ, jo Maiga patiešām bija maza. Tādēļ pēc Drāmas teātra studijas beigšanas viņai bija iespēja lemt par labu Jaunatnes teātrim, bet tur viņas radošais mūžs būtu bijis taisns un gluds. Maiga nolēma riskēt un palika kopā ar studiju biedriem, apzinoties, ka meiteņu un puiku lomas neies secen, bet varbūt tomēr tiks kas negaidīts. Tā līdzās Ieviņai “Skroderdienās”, Tālei “Zaļajā zemē”, Mīcītei “Zītaru dzimtā”, līdzās Jankam “Ļaunajā garā” un Edžiņam “Indrānos” viņai tika visās viņas jubilejas reizēs pieminēta skolas direktore Harija Gulbja kases grāvējā “Aijā žūžū, bērns kā lācis”. Lai cik savādi, ar “lāčiem” viņa savas skatuves gaitas 2008. gadā arī beidza, pie Regnāra Vaivara “Visiem zināmais Lācis un viņa dr.” nospēlējot Pēku.
Leģendāra kļuva Maigas Grīnbergas brēkšana Pičuka un Auces pirmdzimtā Pētera Rudzīša lomā Skroderdienu pirtiņā, kā arī valsis Jāņu skatā, kad Voldemāra Šoriņa Rūdis viņu grieza pa gaisu vien.
Iespējams, tieši tāpēc, ka Maiga apzinājās, ka Nacionālais teātris viņai vajadzīgs vairāk par visu to, ko spēj piedāvāt reālā dzīve, viņa uz teātri ļaunu prātu neturēja un mīlēja pašaizliedzīgi un līdz galam. Viņa pati to mīlestību bija izvēlējusies, un arī tāpēc mēs viņu joprojām tik labi atceramies.
