“Latvijas Nacionālā teātra aktrises Lolitas Caukas (dzimusi 1946. gada 6. aprīlī) mūža ieguldījums Latvijas teātrī nav mērāms kultūras gramos vai kilogramos un pat ne Skatuves naglu smagumā, to veido nospēlētās lomas uz Liepājas teātra skatuves agrā jaunībā, kad jūra līdz ceļiem un varoņlomas cita pēc citas. To veido sākotnēji tukšāki gadi un mazāki uzdevumi, bet dzimtajā Rīgā, precīzāk, Nacionālajā jeb tolaik Drāmas teātrī. To veido aizvien skaistākas un sarežģītākas lomas pusmūžā un mūža otrajā pusē, apliecinot, ka aktiera profesija prasa ne tikai daili, bet arī drāmu, proti, dziļumu, empātiju un plašu redzesloku. To veido deviņi gadi Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājas amatā laika posmā, kad jāatrod jauns saturs pagalam zudušai veco laiku godībai. Lolita Cauka to atrod sociālo rūpju un radošo projektu veselīgā sintēzē, piedaloties pirmajās cīņās par radošo personu likumisku aizsardzību. Un tomēr – teātris, te paveiktais ir jāmin pirmām kārtām, lai mūža ieguldījums taptu visiem acīmredzams – par Blaumaņa Kristīni vai Hauptmaņa Rozi Berndu lai runā liepājnieki, mēs no Latvijas Nacionālā teātra gribam izcelt Lolitas Caukas spoži nospēlētās lomas – Mariju Fokenhofu “Leģendā par kādu mūžu”, Lindu “Ceļojošā komija galā”, Kukuškinu “Ienesīgā vietā”, Irmi Zīverta “Minhauzena precībās”, Violetu Vestoni “Osedžas zemē”, Indrānu māti Blaumaņa “Indrānos”, Aspaziju “Raiņa sapņos”, Kalponi “Asins kāzās”, Sievieti zaļā “Pērā Gintā”, Hērodiju “Salomē”, Ortu “Pūt, vējiņi!”. Ceļu, kas noiets no Mihaila Kublinska izrādēm līdz pārliecinošai sadarbībai ar teātra jaunajiem režisoriem. Ceļu, kurā likts lietā gan asais prāts un ne mazāk spicā humora izjūta, emocijas un nevainojamā fiziskā forma, kā arī godprātība un saasināta taisnīguma izjūta. Tāpat, runājot par Lolitu un viņas mūžu, jāpiemin viņas līdzdalība Siguldas Opermūzikas svētku tradīcijas tapšanā un nostiprināšanā. Pretimnākšana visām jaunajām idejām, atvērtība mākslas iespaidiem un nerimstoša interese par teātra procesu Latvijā un ārpus tās. Daudzās sarunas par mākslu un teātra jēgu ar kolēģiem no visām Latvijas Nacionālā teātra paaudzēm.”
Teātra zinātniece, Latvijas Nacionālā teātra literārā padomniece
Ieva Struka
“No visas sirds sveicu savu cīņu biedri! Lai Tev daudz prieka pilnu dienu! Lai veselība un ar smaidu soļo tālāk!”
Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis
“Mēdz teikt, ka teātrī nav neaizstājamu cilvēku. Tomēr Lolita Cauka ir starp tiem cilvēkiem, kuri teātrī ir neaizstājami. Ir bijuši vairāki brīži, kopš Lolita Cauka nolēma atstāt darbu teātrī, kad man viņas tiešām ir pietrūcis. Viņas inteliģence, pašironija, milzīgā enerģija, ko viņa ziedo katrā izrādes vakarā, augstā darba ētika, milzīgā atbildības sajūta, ko viņa līdzsvaro ar savu humora izjūtu. Viņas pieeja šim darbam, kurā viņa ļoti palīdz realizēt izrādes ieceri, bet paralēli tam strādā nevis kā amatniece, bet kā māksliniece meklējot to, ko viņa ar savu lomu pavēstīs skatītājiem, ir iemesls ļoti spilgtiem tēliem, kurus viņa ir radījusi uz skatuves. Viņa nevienu nepamācot ir arī lieliska pedagoģe, jo ikviens, kurš ar viņu ir strādājis ir gribējis kaut nedaudz aizgūt viņas atvērtību pret jaunām idejām, attieksmi pret savu darbu un uzmanību pret procesu, kā top teātris.”
Režisors Valters Sīlis
“Mīļo Lolit, lai arī esmu augumā gandrīz galvas tiesu garāka, es vienmēr uz Tevi skatos no apakšas uz augšu. Tavi pleci man vienmēr bijuši stiprais balsts. Tavs stingrais mugurkauls – paraugs. Tu esi tas cilvēks, par kuru es piedomāju, kad darbos gadās visdažādākās sarežģītās situācijas, tad es domāju, interesanti, kā tagad rīkotos, ko teiktu vai darītu Lolita. Man Tevis pietrūkst. Skauju un sveicu no sirds!”
Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska