8. februārī Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrāde Kristinas Marijas Kuliničas lugai “Kā kļūt nelaimīgam?” Artūra Areimas režijā.
Lietuviešu režisors Artūrs Areima ir jaunās paaudzes režisors, “skatuves huligāns” ar ļoti mērķtiecīgu mākslinieka pozīciju, kurš iet novatorisku ceļu. Provokatīvu un izaicinošu iestudējumu autors ar savdabīgu skatījumu uz realitāti un patiesīguma jēdzienu teātrī dažādos žanros (postpolitiska pornosatīra, absurds, traģifarss). Artūrs Areima uzskata, ka skatītājam iestudējumā jādod iespēja uztvert informāciju tā, kā viņš to ieradis ikdienā, tādēļ nereti izšķiroša loma piešķirta jauno mediju valodai. Režisors saņēmis balvas par inovatīviem un oriģināliem meklējumiem teātrī, par provokatīvāko režiju. Vairākas reizes nominēts Lietuvas teātra balvai Zelta krusts un Eiropas Teātra realitātes balvai, ko piešķir par jaunu tendenču un nebijušas iniciatīvas attīstīšanu Eiropas daudzveidīgajās teātra formās.
Režisors Artūrs Areima par iestudējumu: “Populārās psiholoģijas plašumos svarīgākais ir atbildēt uz jautājumu – kā kļūt laimīgam? Daudzi taču tiecas pēc tā visu mūžu. Paradoksāli, ka šīs mērķis bieži vien kļūst par nelaimīguma pamatu. Meklēdami laimi kaut kur “tur”, griežamies pašu radītos ciešanu apļos. Šajā izrādē un tās radošajā procesā komanda izvēlējās paskatīties uz savām un mūsu “nelaimēm”. Atbildi uz jautājumu “kā kļūt nelaimīgam?” atrast ir viegli, visbiežāk pietiek pagriezties pret sevi. Tas nav patīkami, nav populāri un ir sāpīgi. Varbūt tieši šāds jautājums sev pašam var sniegt interesantas un personīgi aktuālas atbildes, kuras nav iespējams atrast nevienā “laimes recepšu grāmatā”, kura tiek orientēta uz anonīmu lasītāju. Radošajai komandai izrāde arī kļūst par atklātu jautājumu, atbilžu skatītājam šeit nav. Šeit mēs nedodam atslēgu, kas palīdzētu atslēgt “ne savas” durvis, šeit skatītājs tiek aicināts paļauties uz savu galvu, savu intelektu, savu pasaules uzskatu, savām vērtībām, savu nojautu un atrast savu atbildi uz jautājumu – kā kļūt nelaimīgam? Aicinām ceļot kopā ar mums. Nolaisties lejā, pabūt neērtā gaidīšanā, kur no pirmā acu uzmetiena nekas nenotiek. Šeit, pazemes stacijā, kur pazūd īstuma un realitātes sajūta, mēs kļūstam citādi, nekā tur, augšā. Šeit naratīvs nav iespējams, šeit runājam ar neesošiem cilvēkiem, pagātnes vai varbūt nākotnes tēliem, vai vienkārši ar sevi šeit un tagad.”
Vairāk par izrādi ŠEIT!