Rūdolfs Blaumanis, pats nebūdams skroderis, savā nemirstīgajā lugā “Skroderdienas Silmačos” ir ierakstījis pravietiskus vārdus, kas vajadzības gadījumā attiecināmi arī uz tik svarīgu teātra profesiju, kāda ir kostīmu mākslinieks – “Neēdušu, nedzērušu tu tak būsi ceļā satikuse? Bet saki – kad tu no plika esi bēguse krūmos?”
Protams, uz skatuves laiku pa laikam ir parādījies kāds ļoti trūcīgi ģērbts vai pavisam kā no mātes miesām nācis tēls, tomēr lielāko tiesu izrāžu aktieri, atšķirībā no citu profesiju pārstāvjiem, dzīves laikā var izmēģināt ne tikai dažādu gadsimtu stilu, bet arī dažādu sociālo slāņu un profesiju drānas, ko viņiem, speciāli viņiem un konkrētajai izrādei rada kostīmu mākslinieki.
Skats no izrādes “Indriķa hronika”
Viena no labākajām un pazīstamākajām kostīmu māksliniecēm Latvijā ir Ieva Kundziņa, kuras dzīve, līdzīgi kā viņas kolēģei Večellai Varslavānei, iedalījusies Rīgas kinostudijas notikumiem bagātajā periodā līdz Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai, un notikumiem ne mazāk bagātajā periodā, bet jau dažādos Latvijas teātros pēc neatkarības atjaunošanas.
Kādā intervijā režisors Edmunds Freibergs atzinies, ka tieši filmas “Uzbrukums slepenpolicijai” laikā viņš noskatījis Ievu Kundziņu kā potenciālo savu lielinscenējumu tērpu mākslinieci, jo apģērbt kameransambli Aktieru zālē arī var būt sarežģīts uzdevums, bet apģērbt aktieru ansambli jau pieminētajās “Skroderdienās Silmačos”, Andreja Upīša “Zaļajā zemē”, Viļa Lāča “Zvejnieka dēlā”, Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperā “Indriķa hronika” un visbeidzot M.Tvena “Princī un ubaga zēnā” ir ne tikai sarežģīts, bet arī darbietilpīgs pasākums, kam lieti noder kinoindustrijas mērogā gūtā pieredze.
Skats no izrādes “Princis un ubaga zēns”
Skats no izrādes “Zaļā zeme”
Protams, vispirms ir mākslinieces talants, krāsu redze, spēja pārraudzīt detaļu un lielo laukumu harmoniju, prasme sastrādāties ar izrādes scenogrāfu un režisoru, bez tā nebūtu tik daudzu darbu mūža garumā un arī oficiālās atzinības gan divreiz saņemto “Lielo Kristapu” veidolā par filmām “Puika” un “Saulessvece”, gan arī Spēlmaņu nakts nomināciju un balvu, kaut tieši balva Ievai Kundziņai piešķirta par darbu Jaunajā Rīgas teātrī, veidojot tērpus izrādei “Mēnesis uz laukiem”.
Latvijas Nacionālajā teātrī Ieva Kundziņa strādājusi ar vairākiem režisoriem, tomēr viņas tuvākais kolēģis neapšaubāmi ir Edmunds Freibergs un jau piesauktajiem lielinscenējumiem pievienojami arī kamerstila darbi – “Olivers”, “Laiks un Konveju ģimene”, “Raibie stāsti” un citi darbi.
Kostīmu skice izrādei “Olivers”
Ievas Kundziņas iecienītie toņi arī dzīvē, vismaz pēdējās desmitgadēs, ir silti brūnganrudie, tāpēc tad, kad viņa apspriež topošos darbus ar Freibergu viņa kabinetā, paverot durvis, liekas, ka māksliniece ir nevis atnākusi uz teātri, bet pieņem režisoru savā viesistabā, tik harmoniski viņa tur iederas.
Spēku un veselību vēlot, sūtām sirsnīgus sveicienus apaļajā jubilejā,
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka