Kārļa Sebra 100 dzimšanas dienai veltītie pasākumi
18.februārī Nacionālajā teātrī
No plkst. 9.00 – 18.00 Nacionālā teātra foajē speciālu Kārlim Sebrim veltītu Latvijas Pasta aplokšņu zīmogošana
Plkst. 14.00 – Kārlim Sebrim veltīto aplokšņu prezentācija pie Nacionālā teātra leģendu galerijas beletāžas aplī
Plkst.14.20 – izbraukšana uz Mēža kapiem, piemiņas brīdis.
Plkst.18.30 – Aktieru zālē Kārlim Sebrim veltīts piemiņas pasākums. Piedalās: Baiba Indriksone, Lolita Cauka, Lāsma Kugrēna, Zane Jančevska, Rita Melnace. Mihails Kublinskis, Mārcis Maņjakovs, Voldemārs Šoriņš, Valdis Zilveris.
——————————
Fragments no Jāņa Kubiļa atmiņu stāstījuma par Kārli Sebri
„Ienācām premjeru ģērbtuvē”
Kad es pirmo reizi satiku Kārli Sebri? Teātrī viņš ienāca pirmais – mums taču ir desmit gadu starpība. No mūsu pirmās tikšanās gan neatceros neko tādu spilgtu. (Domā.) Droši vien sākās ar to pašu humoru; varbūt ievēroju, ka viņš kaut ko neparastu pateica. (Klusē.) Tiesa, mēs gan ar viņu uzreiz nebijām vienā ģērbtuvē: pirms mums sēdēja divi premjeri – Jānis Osis un Žanis Katlaps. Sebri nosēdināja Oša vietā un mani – Katlapa vietā. Abi 9. ģērbtuvē bijām ienācēji. Toreiz tur vēl sēdēja Zīle, Videnieks, Jaunušans, stūrī vēlāk ielika Adermani.
Katlapu jau Sebris dievināja un, tāpat kā es, uzskatīja par lielisku aktieri. Osis un Katlaps bija tādi īpatni cilvēki, pavisam citādas personības un abi – lieli aktieri. Viens bija absolūti individuāls, drusciņ sevī iemīlējies premjers – tas bija Osis. Kad es ar viņu spēlēju „Pazudušajā dēlā” (viņš bija Roplainis, es – Krustiņš), sapratu – viņš mani turēja pa gabalu, lai gan tēvam ar dēlu vajadzēja būt kopā. Kāpēc es ļoti mīlēju Katlapu? Viņš bija tas režisors, kas mani atraisīja uz skatuves. Tāds kalves meistars. Mums gan neviens darbs kopā kā aktieriem neiznāca, taču viņa režijā es dabūju izspēlēties.
Ja man jāpasaka, kāds Sebris izskatījās, kad viņu ieraudzīju pirmoreiz, – švaks, švaks, apmēram trešā daļa no tā, kas viņš bija vēlāk. Kad Sebris spēlēja Vīskreli, viņš bija ļoti garš un galīgi tievs un viņam bija tāds mazs vēderiņš. Kad viņam aizrādīja – ko tad tu tāds tievs ar vēderiņu, Kārlis atteica: „Tas no alus!” (Smaida.) Bet citādi viņš bija tieviņš, absolūti nekas no tā Sebra, ko redzējām pēc tam.
Par latviskumu un lauku pamatīgumu
Mēs trīsdesmit gadus bijām vienā ģērbtuvē – gandrīz vai pie viena galdiņa. Un, dzīvojot kopā, jau cilvēki daudz ko izrunā, atklāj viens otram, un liekas, ka zina viens par otru daudz. Bet, ja šodien tā padomāju, ko zinu par Sebri, – tas ir gaužām maz. Pirmkārt vīrieši nav sevišķi atklāti viens pret otru – tas ir laikam no Dieva. Un aktieri it sevišķi nav līdz galam atklāti. Protams, mēs bijām ļoti labi kolēģi. Viņš gan man ir uzdāvinājis savu foto ar uzrakstu „Manam draugam Jānim”, taču tas tāds pieklājības žests, man liekas. Draugi pēc manas saprašanas ir kaut kas citādāks. Bet tiešām – mēs bijām tādi jauki un sirsnīgi kolēģi.
Tagad, kad tā padomāju, – vai Dieviņ, kur tie trīsdesmit gadi palikuši! Tā mēs tur dzīvojām, tā es viņu vēroju dažādās situācijās, dažādās sarunās. Ja man Sebri vajadzētu raksturot: viņš bija ļoti visu iemīļots, viņš ap sevi radīja tādu auru, ka pie viņa cilvēkiem patika iet, uzklausīt viņu. Tādu cilvēku ir maz, turklāt Sebris nemaz nebija no slavenākajiem aktieriem. Bija daudz lielāki meistari par viņu – piemēram, Osis, Katlaps. Bet dzīvē viņi tā… Savukārt Kārlis dzīvē bija ļoti populārs: visi gribēja ar viņu runāties. Tā ir tāda svarīga lieta – kas tas ir, kas velk pie cilvēka… Sāku domāt, ka tādu cilvēku ir ļoti maz, un pazīstu tikai divus tādus: viens dzīvoja virs manis – tas bija Valterītis (aktieris Ēvalds Valters – Red.), un otrs bija Kārlis. Kad Valterītis iznāca pūļa priekšā un pateica: „Mana mīļā arāju tauta!” – visi auroja un viņu nēsāja uz rokām. (Brīdi klusē.) Sebris uznāca Teātra dienā uz Doma laukuma un pateica: „Sveicināta, mana godīgā latviešu tauta!” – un atkal visi auroja. Varētu likties, ka tas tāds uzspēlēts patriotisms, bet – nē. Viņi tā juta, viņi tādi bija, viņos tas patriotisms bija, un cilvēks jau ārkārtīgi jūt, vai tas runātājs ir patiess vai ne.
Ko vēl varu pateikt par Sebri? Viņš bija ļoti komplicēts cilvēks. Kārlis nebija tikai tas labais papiņš, viņš bija ļoti kontrastains. Sebris varēja būt ļoti ass, dažreiz – pat tik ļoti ass, ka es pat pabrīnījos. Kādreiz, kad ģērbtuvē ienāca kāds kolēģis ar intrigu: ziniet, tur tas un tas, tā un tā, –Kārlim tie apaļie vaigi sadrebēja, acis piemiedzās un viņš sataisīja tādu smīniņu, ka runātājs laidās prom un pat neklausījās! (Iesmejas.) Jo viņš zināja: ja Sebris kaut ko teiks, tad tas būs kaut kas pamatīgs!
Domāju, ka Sebra spēks varbūt nāca no laukiem… Kaut gan viņš lauku darbus nestrādāja un viņa tēvs bija skrīveris. Taču Kārlis ļoti mīlēja laukus, un visskaistākā dziesma viņam likās „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”. Un viņš atklāja par savu māmuļu: kad viņa Rīgā bija uz operāciju, Kārlis par viņu ļoti rūpējās. Un ļoti pārdzīvoja viņas aiziešanu. Vadmalu, ko Kārļa mamma viņam atsūtīja, viņš dalīja saviem krustdēliem – gan Zigfrīdam Kalniņam (Nacionālā teātra direktora vietnieks – Red.), gan Gunāram Cilinskim. Tā bija ar to Kārļa lauku pamatīgumu: dažs ar savu pamatīgumu var sēdēt uz traktora un līdumus līst, bet dažs nāk uz skatuves un lielo lauku spēku dod skatītājiem – ar savu vārdu, labestību, latviskumu.”
vairāk lasiet Nacionālā teātra žurnāla “BŪS!” 2.numurā