Juri, arī Tu nu esi pievienojies piecdesmitgadnieku pulkam.
Tavs aktieru kurss it kā tika gatavots Nacionālajam teātrim. Bet laiks, kad ienāci teātrī – 1990. gadā bija īpašs, ne sevišķi labvēlīgs mākslai, tai skaitā teātrim. Un arī Tavam kursam. Jau sākot ar diplomdarba izrādēm.
Bet Tavu V. Šēkspīra Jago atmiņa saglabājusi, gan jāsaka, nez no kurienes Tev, tekstu runājot, bija jaušams tāds kā krievu akcents. Tavs pedagogs Alfreds Jaunušans to skaidroja ar lielo uztraukumu un atbildības sajūtu – taču J a g o !
Kā tagad mēdz teikt, Tu kolektīvā ienāci ar savu pievienoto vērtību: dziedošais aktieris, ar labu muzikālo izglītību, skolotu balsi. Kā nekā mācījies arī Emīla dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Tevī jūsmīgi klausījās cilvēces labākā daļa- meitenes un dāmas. Un mīlēja, kā “Skroderdienās Silmačos” saka- par dziedāšanu, Bebu māt, par dziedāšanu! Kopā ar citiem rūķiem Tu jauki muļķojies “Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos”, braši dziedāji pirātu dziesmu par trim vīriem uz miroņu lādes “Bagātību salā”, biji Dziedātājputns “Ceļojumā uz Ziemassvētku zvaigzni”, dzejnieks Šobērs un pat kādā izrādē pēkšņi pats Francis Šūberts “Trejmeitiņās”, izdziedot savus mākslinieka sapņus un mīlestību klasiskajā “ Lēni lūdzot mana dziesma…”. Dramatiskā teātra aktiera statuss vēl joprojām bija jāpierāda, lai gan Tavā lomu sarakstā jau krāšņojās arī galvenās lomas- Edvarts Lūtons “Aplī” un nerātnais marķīzs Florindo K. Goldoni komēdijā.
Kā atceries, tas notika pavisam necilajā pagrabtelpā- Aktieru zālē N. Rudzīša lugas “Tas vēl nav viss” iestudējumā, izspēlējot mūziķa – apzīmēta ar Viņš – lomu Tava kursa biedra Jura Rudzīša režijas mēģinājumā. Skaļāku rezonansi guva otrs Tavs dramatiskā repertuāra tēls A. Strindberga “Lieldienās” Eliss. Taču dziedošie Joske “Skroderdienās Silmačos” un brašais gaskoņietis d’Artaņans “Trīs musketieros” vienalga dominēja…Līdz ar pēdējo atklātībai tika paziņots arī par dziesmu teksta autoru Juri Briedi- alias Hiršu, kurš nu tagad uz piecdesmit gadu sliekšņa ir pat vesela mūzikla libreta “Bāskervilu leģendas” autors.
Tu pats vislabāk zini, un reizēm tas nemaz nesakristu ar publikas un izrāžu vērtētāju viedokli, kuras lomas šai ceturtdaļgadsimta laikā Tev pašam bijušas tās tuvākās, nākušas ar “sirds asinīm” un tās, kurām neesi tērējies, paļaujoties uz to pašu Dieva doto balsi, kas Tev sniegusi tik daudz pielūgsmes un skatītāju bezierunu mīlestības. Īpašs gadījums ir aktieru vokālais ansamblis “Greizais ratiņš”, kur jūs it kā visi bijāt tiešām ansamblis un tomēr katrs ar savu īpašo “funkciju”. Un nu atkal pēc vairāku gadu klusēšanas aizvadītajā vasarā sniedzot koncertus saviem faniem.
Tagad klāt nācis populārais TV dziesmu šovs “Dzintara dziesmas”, vairojot Tavu popularitāti.
Negribētos pieļaut, ka teātris Tev it kā palēniņām atkāptos “dziesmu varas” priekšā, lai arī šobrīd Tev darba ir pamazāk. Ir taču – Es te palieku Danskovītes “Latgolā.lv 1 un 2”, Džeks B. Frīla “Dejās Lūnasa svētkos”, Stīvs T. Letsa “Osedžas zemē”, Oskars R. Heinesdorfa “Mīli manu sievu”…
Un vēl mēdz teikt, ka cilvēkam savas dzīves laikā esot jāuzceļ māja, jāiestāda koks un jānosit čūska. Kaut arī Tu esi aktieris- to visu Tu esi paspējis izdarīt (nu par to čūsku es nezinu, bet pieļauju, ka meža ielokā dzīvojot, arī tas ir bijis). Un esi tēvs trim dēliem.
Lai viss turpinās!
Rita Melnace,
arī vienas savā laikā Tevis apjūsmotājas māte
Fotoattēli no izrādēm “Nerātnais marķīzs” , “Trīs musketieri”, “Dullais barons Bunduls” un “Lieldienas”