Jautājumi Edmundam Freibergam – ŠEIT
Pandēmijas gadi un citas globālās katastrofas deformēja laiku – citiem to “saspieda”, citiem “izpleta”, tāpēc, domājot par šīsdienas jubilāru – režisoru, pedagogu un arī aktieri Edmundu Freibergu, liekas, ka viņa iepriekšējā apaļā dzimšanas diena bija pavisam nesen.
Nacionālajam teātrim visās nozīmēs vētrainā vasara liek izvērtēt teātra un tā režisoru attiecības, un Edmunda Freiberga jubilejas reize arī no tā nav pasargāta.
Kad Edmunds Freibergs 1995. gadā nomaina galvenā režisora amatā Oļģertu Kroderu, viņam ir nieka 47 gadi un aiz muguras 18 intensīvi darba gadi Nacionālajā teātrī, kas aizsākas ar Leonīda Andrejeva lugas “Tas, kurš saņem pļaukas” iestudējumu 1976. gadā. Šīs izrādes nosaukumu jubilārs apspēlējis ne vienreiz vien, ironiski pasmaidīdams par teātra galvenā režisora likteni, ko pats savulaik ieprogrammējis. Šodienas kontekstā būtiski atcerēties, ka aiz Edmunda Freiberga muguras, uzsākot galvenā režisora darbu, ir ne tikai šī, bet daudzas citas izrādes, kuras Nacionālā teātra kopējā repertuārā iezīmējas pirmām kārtām ar jūtīgu sirdi ne tikai pret savu kolēģu aktieru dabu un rakstura īpatnībām, bet arī pret saviem skatītājiem. Protams, to papildina nevainojama humora izjūta, kas trenēta praksē, spēlējot uz skatuves pašam un veidojot koncertprogrammas, kas rādītas uz visām Latvijas skatuvēm. Līdz 1995. gadam pie šādiem darbiem pieder viņa iestudētā Paula Putniņa luga “Ar būdu uz baznīcu” ar izcilo Antru Liedskalniņu Mariannas Okolokolakas lomā un Marka Tvena “Princis un ubaga zēns” ar leģendārajām Imanta Kalniņa dziesmām. 1994. gadā viņš iestudē savas pirmās “Skroderdienas Silmačos”, un ir skaidrs, ka nākamais solis būs galvenā režisora darba pienākumu uzņemšanās.
Kad Edmunds Freibergs kļūst par Nacionālā teātra seju, uz ielas valda skarbie deviņdesmitie, un šis amats nenozīmē pieņemšanu pie prezidenta un nemitīgu interviju sniegšanu medijos, tas nozīmē glābt teātra kasi un teātra darbinieku ģimenes no bada, bet skatītājus – no pesimisma un priekšnojautām, ka tik drīz ar izrieztām krūtīm nostāties līdzās pārtikušiem Rietumeiropas pilsoņiem neizdosies. Tieši tāpēc Freiberga vadībā Nacionālā teātra skatuvi uz ilgiem gadiem iekaro Teātra Žurka Kornēlija un Circenis, kas iesmej par visām Latvijas sabiedriskās dzīves nebūšanām. Savukārt programmatisko Nacionālā teātra daļu veido latviešu autoru darbu lielinscenējumi, kas apvieno aktieru trupu un ļauj runāt par nozīmīgām tēmām tagadnē un pagātnē. Nereti – ar muzikālu lieldarbu starpniecību, bet galvenokārt tomēr ar laba literārā pirmavota palīdzību. Tāpēc top Andreja Upīša “Zaļā zeme”, Viļa Lāča “Zvejnieka dēls”, Augusta Deglava “Rīga”, Paula Putniņa “Aicinājums uz.. pērienu”. Tie, kas atceras šīs izrādes, piekritīs – centrā ir cilvēks, kurš ar savu darbu un uzņēmību apliecina tiesības būt cilvēkam un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
Kaut arī Nacionālais teātris nav muzikālais teātris, te allaž likts lietā aktieru talants dziedāt augstā profesionālā līmenī, tāpēc Edmunds Freibergs ir tas, kurš ar vērienu aizsāk arī muzikālu izrāžu tradīciju, un te viņa vadībā tapusi ne tikai pasaulē pazīstamā “Mana skaistā lēdija”, bet “nacionālie” mūzikli – Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Indriķa hronika” un “Sfinksa”, Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera “Vadonis”, Raimonda Paula, Ingas Ābeles un Liānas Langas “Leo. Pēdējā bohēma”. Tie visi baudījuši milzīgu publikas atsaucību, protams, liekot domāt par to, kāda ir dramatiskā teātra nākotne iepretī muzikālajiem projektiem.
Kad šīsdienas jubilārs 2010. gadā atstāj galvenā režisora posteni, tas notiek, rēķinoties, ka iesāktais darbs top turpināts, bet atbildību pārņem direktors, tāpēc var ķerties pie darbiem, kuri radoši knieš un ļauj likt lietā jau citu dzīves pieredzi. Top Dž. B. Prīstlija “Laiks un Konveju ģimene”, top A. Čehova “Tēvocis Vaņa”, top J. O’Nīla “Mīla zem gobām”, top Stendāla “Sarkanais un melnais”, kas joprojām ir teātra repertuārā. Un ārpus visa te nosauktā beidzot atkal top izrāde bērniem – M. Meipsas-Dodžas “Sudraba slidas”. 2023. gada decembrī tā atgriezīsies uz skatuves un tieši tad arī Edmunds Freibergs publiski, visu gados jauno skatītāju priekšā, tiks sveikts apaļajā jubilejā. Šis raksts ir tikai pirmais pasta balodis, ar kuru jubilāru sumina…
Ieva Struka