Ar piecu gadu un vienas dienas starpību pasaulē reiz nāca divi jauni cilvēki – Egons Maisaks 28. aprīlī un Juris Kaminskis 29. aprīlī. Pirmajam šodien apritētu 75 gadi, otram rīt 80, patiesībā pilnībā iespējams sirma kunga vecums, kurā pieņemt apsveicēju pulkus, kas nu iespējami tikai domās un atmiņās.
Abi dzimuši un auguši Rīgā, abi mācījušies par aktieriem pavisam citu teātru štata papildināšanai, Egons Maisaks beidzis Leļļu teātra kursu, Juris Kaminskis sākotnēji mācījies Dailes teātra 3. studijā, un abi savu radošo mūžu pavadījuši Latvijas Nacionālajā teātrī, katrs ieņemot savu neatkārtojamu vietu un paliekot skatītāju atmiņā savā spēku pilnbriedā, jo mūžībā aizsaukti negodīgi agri – Egons Maisaks 46, Juris Kaminskis 54 gadu vecumā. 20. gadsimta 90. gadu vidum raksturīgā izdegšana sakāpināta sociāla stresa apstākļos, arī tā to varētu raksturot, nemeklējot pēc katra mākslinieka individuālās medicīniskās diagnozes. Tiktāl par abiem kopā.
xxx
Egons Maisaks ir īpaša parādība latviešu teātrī, bet – ar gara radiniekiem katrā no Latvijas teātriem, jo omulība un labsirdība, turklāt iemiesojusies mazliet druknā un apaļīgā miesas būvē, ir brīnišķīgas īpašības raksturlomu tēlošanai. Tāpēc Maisaks 70. gadu pirmajā pusē sāk faktiski ar savu mūža lomu – Šveiku Leļļu teātra iestudējumā, kas tiek iemūžināts arī skaņuplatē un tādējādi nonāk katrā mājā. Tūlīt pēc tam viņš ierodas Nacionālajā teātrī un gandrīz katrā no spēlētajām lomām ir kaut kas no Šveika atbruņojošās naivitātes un tiešās reakcijas uz pasaules sarežģītajiem notikumiem. Starp nozīmīgākajām viņa lomām, tām, ko skatītāji ņēma pretī atplestām rokām, jāmin gan Terentijs A. Arbuzova “Cietsirdīgajās spēlēs”, gan Mārtiņš H. Gulbja “Oliverā”, gan Romuls Augusts F. Dirrenmata “Romulā Lielajā”. Un, protams, prātīgais Profesors Ē. Kestnera “Emīlā un Berlīnes zēnos”.
xxx
Juris Kaminskis ar samtaini zemo balsi un vīrišķīgo stāju sāk kā varoņlomu tēlotājs, starp viņa pirmajām lomām ir Voldis Vītols populārajā Viļa Lāča diptihā “Piecstāvu pilsēta” un “Putni bez spārniem”, ko iestudēja Alfrēds Jaunušans un kurā Juris Kaminskis iekļāvās ar personisku stāstu par Rīgas jaunekļa sapņiem par to, kādai jābūt laimīgai dzīvei. Drīz pēc tam Kaminskis spilgti nospēlē komisko varoni Gido Bombānu H. Gulbja lugā “Silta, jauka ausainīte”, un maisam gals ir vaļā – izrādās, spilgti raksturi ir aizraujošāki par cēliem varoņiem. Skvairs Salens “Kavalieru viltībā”, Selsdons Moubrejs “Lampu drudzī”, Konrāds “Lū – labais eņģelis” un citas, protams, pamīšus saņemot pa lielam uzdevumam arī drāmās. Pie šīm lomām jāmin Arbeņins M. Ļermontova “Maskarādē” vai Žanis M. Zīverta “Pēdējā laivā”.
Tomēr ir viena loma, kura atvedina Juri Kaminski atpakaļ reālisma koordinātās un ļauj palikt vēsturē – gan teātrī Mihaila Kublinska režijā, gan vēlāk Gunāra Cilinska veidotajā filmā viņš nospēlē Indrānu Edvartu, to vīru spēka gados, kas ir apņēmības pilns saimniekot pa jaunam, ar vērienu, netaupot ne sevi, ne citus un atliekot malā tēva pamatprincipu šķirt tos ošus, kas pilda maku, no tiem ošiem, kas priecē sirdi.
