Te atkal ir tas brīdis, kad varam priecāties un lepoties ar savu teātri. Tā kā šobrīd nedrīkstam aicināt pie sevis uz izrādēm, jāmeklē citas alternatīvas. Pārskatot un paklausoties senākus un ne tik senus mūsu izrāžu ierakstus, ir milzu prieks, ka mums ir tāda izcila vēsture, un liela pateicība visiem, ka šie izrāžu ieraksti ir veikti un saglabāti.
Piedāvājam dažus no Latvijas radio Radioteātra arhīva mūsu izrāžu ierakstiem.
ANŠLAVS EGLĪTIS
BEZKAUNĪGIE VEČI
Izrādes ieraksts šeit.
Asprātīgo Anšlava Eglīša komēdiju, kas ir šī autora pirmiestudējums Nacionālajā teātrī, Mihails Kublinskis iestudē kā teatrālu spēli ar augstu skatuviskās nosacītības līmeni – uz skatuves pludo okeāns (zils, pār skatuvi pārvilkts audums, ko kustina, radot viļņu iespaidu), brauc finierī griezts auto, lokās metru gara zivs utt. Bet stāsts par ģimenes apspiesto senioru Jāni Bertoldu izaug līdz plašākam vispārinājumam par cilvēka eksistences būtību – cilvēks ir un paliek vientuļš un nesaprasts. Tāpēc vientuļajiem jāmeklē kopīga valoda un kopīgas izklaides iespējas.
Paralēli vispārcilvēciskajam, protams, nolasās arī Latvijā tobrīd maz apspēlēta un zināma tēma par to, kā latvieši dzīvoja un uzturēja savu latvietību viņā pusē okeānam. Šai izrādē Zuzannas lomā, viesojoties Latvijā, 1990. gada rudenī spēlē arī bijusī Nacionālā teātra aktrise Hilda Prince-Uršteina.
Pirmizrāde: 1990. gada 12. maijs
ĪVS ŽAMIAKS
ACĀLIJA
Izrādes ieraksts ir šeit.
Turpinot Iva Žamiaka lugu uzvaras gājienu Nacionālajā teātrī, triumfālus panākumus jeb vairāk nekā 250 nospēlētas izrādes piedzīvo romantiskais stāsts par Leas un Dāvida mīlestību.
Mulsdams Leas sievišķības priekšā un nespēdams tai pretoties, Dāvids izgudro skaistu pasaku par savu galvu reibinošo arhitekta karjeru, tomēr, kad patiesība nāk gaismā, Lea pietiek sievišķīgas un cilvēcīgas gudrības neko nepārmest. Galu galā arī Leas vitalitātes “demonstrējumi” bijuši tīši – iekšējas nedrošības vadīti.
Pirmizrāde: 1992. gada 1. februāris
DŽEROMS KILTIJS
MĪĻAIS MELIS
Izrādes ieraksts ir šeit.
Trīsarpus stundu garumā uz teātra skatuves izskan divu personību sarakste daudzu gadu garumā. Džordžs Bernards Šovs raksta aktrisei Stellai Kempbelai. Viņa viņam atbild. Vēstuļes ir galvenokārt ironiskas piezīmes par mākslu un dzīvi mākslā, bet visu caurstrāvo abpusējs pievilkšanās spēks un mīlestība. Izrādei ir divi spēcīgi aktieru sastāvi, un izrādes panākumus nosaka tieši aktieru personības. No skatuves viņi runāja kā Šovs un Kempbela, bet skatītāju zālē asociācijas raisījās ar konkrēto aktieru gara un domas lielumu.
Žaņa Katlapa pedagoģiskās režijas augstākā virsotne. Vienā sastāvā Stellas Kempbelas lomu atveidoja L. Freimane, bet Džordža Nernarda Šova lomu – E. Zīle vai arī pats Ž. Katlaps. Otrajā sastāvā bija E. Radziņa un K. Sebris, kas kļuva par šo tēlu īstenajiem mantiniekiem un spēlēja izrādi arī vēlāk J. Bebriša iestudējumā Aktieru zālē.
Pirmizrāde: 1962. gada 6. septembris
Pirmizrāde: 1976. gada 7. maijs
JAROSLAVS IVAŠKEVIČS
VASARA NOĀNĀ
Izrādes ieraksts ir šeit.
“Vasara Noānā” raksturīga ar to, ka autors savus varoņus vērojis ar, tā teikt, kombinētu skatienu, no dažādiem rakursiem. No vienas puses, bezgala liela cieņa un mīlestība pret tādiem ģeniāliem, saviem estētiski sabiedriskajiem principiem un ideāliem konsekventi uzticīgiem māksliniekiem kā Šopēns un Žorža Sanda. No otras – nesaudzīgi vaļsirdīgs, reizē saprotošs un nosodošs smīns par lielu cilvēku vājumu konfrontācijā ar dzīves īstenību. Ir skatītāji, kas jūtas pārsteigti, kad divu lielo draugu būtībā traģiskā izšķiršanās lugā atrisināta tīri komēdiskā manierē, bez jebkādām nolaidām varoņu autoritātes priekšā. Taču tāda ir Ivaškeviča daiļrades būtība – maksimāla iejūtība un maksimāla patiesība, godīgums līdz galam.
Viena dekorācija – plaša viesistaba Noānas pilī, kas piederēja baronesei Dīdevānai – rakstniecei Žoržai Sandai un kur Frideriks Šopēns kā mājas draugs pavadīja tik daudz laika sava mūža nogalē. Kamīns, ērts dīvāns un krēsls skatuves centrā, platas stikla durvis dibenplānā ar skatu uz neskaidri jaušamā parka zaļganbrūnajām ēnām un abpus tām simetriskas kāpnes uz otro stāvu – šī telpa rada priekšstatu par diviem smaguma centriem un to priekšplānā vienā pusē – Žoržas Sandas rakstāmkatedra, otrā – augstās baltās durvis, aiz kurām komponē Šopēns un skan viņa mūzika. Šai vidē rit lugas darbība – raibā, savai sīkajai laimei un pašlabumam pakaļ skrejošā personāža juceklīgā riņķa deja ap divām neparastām personībām. Taču biogrāfiskie motīvi par Šopēna un Žoržas Sandas mīlas un draudzības pēdējo cēlienu lugā izmantoti, pārfrāzēti, pakārtoti tā, lai ar tiem dramaturgs varētu risināt sava laika sasāpējušās problēmas. Šajā ziņā “Vasara Noānā” radniecīga citām Ivaškēviča lugām; tā patiesībā ir dramatiska triptiha pirmā patstāvīgā daļa, kuram visam cauri vijas autora pārdomas par mākslas un dzīves, mākslinieka un reālās vides sarežģītajām, bieži vien antagonistiskajām attiecībām.
Pirmizrāde: 1969. gada 4. decembris
ĪVS ŽAMIAKS
HAMILKARA KUNGS
Izrādes ieraksts ir šeit.
Šī populārā franču melodrāma vēsta par kāda padzīvojuša vīra dzīves izskaņu, kurā viņš par lielu naudu nolemj radīt sev ilūziju par ģimeni. Viņš angažē sev draugu, sievu un meitu, kuriem jārada viņam māju sajūta un ģimenes atmosfēra. Tas ir teātris, kurā visi spēlēs ģimeni, un šajā teātrī Hamilkars ir lugas autors, režisors, galvenās lomas tēlotājs un arī skatītājs, kuram jāgūst gandarījums un bauda no spēles patiesīguma. Nolīgtajiem “aktieriem” noteikumus izpildīt nemaz nav tik viegli, it īpaši “sievai” Eleonorai, un tas rada dažādas neparastas situācijas, kuras diriģē Hamilkars. Vienlaikus viņa uzdevums un mērķis ir noturēt distanci un izvairīties no tā, lai kāds no spēlē iesaistītajiem pieķertos viņam pa īstam – tas būtu beigu sākums. Līdz, protams, nevienam nemanāmi, caur ikdienas konfliktiem un strīdiem, mīlestība ir piedzimusi. Eleonora atzīstas mīlestībā.
Izrādei ir divi krasi atšķirīgi sastāvi, un abi melodrāmu paceļ līdz traģēdijas līmenim..
Pirmizrāde: 1981. gada 30. septembris
LĀSLO ĢURKO
ELEKTRA – MANA MĪLA
Izrādes ieraksts ir šeit.
Izrāde bija notikums visā mūsu teātra dzīvē. Iestudējuma problemātika atklājās divās plāksnēs: kā kaisli pausts naids pret tirāniju un kā izmisīga cīņa par personības pašsaglabāšanos. Telpas centrā – ovāls baseins. Ar šo izrādi tā pa īstam tiek atklāta Aktieru zāle. Teātris viesojas arī Ungārijā, un autors Lāsmu Kugrēnu atzina par labāko Elektru, ko viņš ir redzējis.
Pateikt “nē”, kad visi saka “jā”, tajos gados ir liela drosme. Un nav tik svarīgi, vai attēlotie notikumi atbilst mūsu reālajai situācijai vai nē. Galvenais ir ieraudzīt un sadzirdēt cilvēku, kas nebīstas, kas protestē, kas aizstāv savu taisnību. Un vienoties ar viņu klusā, slēptā savienībā.
Aktierspēlē dominē pašatkailināšanās moments. Baltā arēna, kur līdzīgi krustā sistai moceklei, izaicinoša savā spītā un nelokāmā apņēmībā atjaunot piesmieto taisnību, guļ Elektra. Te dzimst viņas neprātīgās cerības un iznīcībai nolēmtā mīlestība. Te neparastu jūtu spēku apliecina noziedzīgā Klitaimnestra. Te Elektra iet bojā no mīļotā rokas, lai pavērtu ceļu jaunai – augstākai cilvēcībai.
Lāsma Kugrēna – melnā ģērbā tērptā Elektra – kā sēru zīme, kā likteņdieve ar kaismīgu, suģestējošu fanātsimu sauca pēc taisnības un mīlestības, līdz pati saļima no citam paceltā zobena. Bet viņas sauciens bija izskanējis, tas urdīja cilvēku jūtas un prātus. Elektras maksimalisms iedrošināja, tas lika saprast, ka zem pelniem gail sarkanas ogles.
Pirmizrāde: 1977. gada 4. maijs
FERENCS MOLNĀRS
LILIOMS
Izrādes ieraksts ir šeit.
Kad Molnāra “Lilioms” – romantiska komēdija par karuseļa iekšā saucēja Lilioma dzīvi, mīlestību pret Jūliju un Muškātnes rudenīgajām jūtām – tika iestudēta 20. gados, Roberts Kroders presē to nosauca par Nacionālā teātra repertuāru apkaunojošu darbu. Vai Alfredam Jaunšanam ķerties pie šīs lugas tik tiešām liek tur nolasāmā mākslinieka tēma vai kāds cits motīvs, tas varbūt pat nav tik būtiski, bet, pieaicinot šai izrādei par komponistu Imantu Kalniņu, viņš trāpa desmitniekā. No izrādes neatkarīgu dzīvi tautā sāk vairākas dziesmas, bet viena no tām, Lilioma dziesma, piedzīvo nebijušu popularitāti un kļūst par Nacionālā teātra himnu. Vārdu autors – Māris Čaklais.
Izrādei ir neparastas, teatrālas dekorācijas, paspilgtinot karuseļa, spēles un teātra motīvu, bet centrā izvirzās nesavtīgas un neizskaidrojamas mīlestības tēma, jo tieši tāds ir piedzimstošo jūtu stāsts starp vieglprātīgo mākslinieku Liliomu, kurš ne pie kādiem apstākļiem nevar būt sētnieks, un starp kalponīti Jūliju. A. Kairišas varones vairākkārt raksturotas kā sievietes ar noslēpumu, un tāda ir arī viņas Jūlija – nevienam, pat ne Liliomam, nav saprotams, kas liek viņai būt uzticīgai un paciest gan nievas un sitienus, gan nabadzību. Atšķirībā no Jūlijas ar sirdi uz delnas toties dzīvo karuseļa īpašniece Muškātne.
Pirmizrāde: 1971. gada 5. aprīlis