Leģenda par kādu mūžu
Režisoram Mihailam Kublinskim aizejot
Savā mājā, savā cellē, savā pirtiņā tūlīt pēc Teātra dienas atrasts miris viens no ievērojamākiem Latvijas Nacionālā teātra režisoriem, īsu brīdi arī teātra galvenais režisors Mihails Kublinskis.
Radošā mūža pēdējos gados viņa uzturēšanās vieta bija galvenokārt teātra Aktieru zāle, paša radīta un iedibināta tālajos 20. gadsimta 70. gados, tā kļuva par patvērumu un trimdu reizē, kad viņa paša cilvēka mūžs pārkāpa septiņdesmitgadu slieksni. Droši vien šais gados viņš jutās kā Indrānu tēvs, jo reiz bija piesaistījis publiku desmitiem iestudējumos lielajā zālē, tostarp iestudējis Atmodas laika “Indrānus”. Vienlaikus Kublinskis bija rezignēts fatālists, kas pārāk daudz no dzīves negaidīja un līdz ar to dzīvei neko daudz nepārmeta. Aktieru zāles iestudējumos viņa režisora-demiurga rokās toties uzplauka un atplauka vairāku jauno aktieru meistarība – viņš daudz iemācīja Evijai Krūzei (Skultei), Aināram Ančevskim, Mārcim Maņjakovam, Lienei Gāliņai, Jānim Āmanim, Madarai Saldoverei un Kasparam Dumburam, droši vien vēl kādam no šābrīža 30 un 40 gadnieku paaudzes.
Un tomēr reiz viņš strādāja uz teātra lielās skatuves.
Daudzviet apspēlēts fakts, ka 2. vidusskolas absolvents Mihails Kublinskis sācis piepelnīties teātrī kā mēbeļnieks-rekvizitors, vēlāk kļuva par aktieri un režisoru, visu dzīvi tātad pavadot Rīgas kanāla abos krastos. Tagad, kad mūžs noslēdzies, skolas un skatuves strādnieka gadi, viņa nospēlētās lomas, no kurām nozīmīgākā bijusi Klaids T.Dreizera “Amerikāņu traģēdijā”, tomēr paliek daudzo izcilo režijas darbu ēnā, jo tieši tie Kublinski ierakstījuši Latvijas teātra vēsturē. Šais dienās vairākkārt domājot par viņa radošo mūžu un ieraugot to kopumā, kas iespējams, tikai dzīvei noslēdzoties, kā teikts kādā citā mūsu teātra Aktieru zāles izrādē – “Ezeriņš”, gribas atgriezties pie padomju laika kā pie ļoti būtiska fona tam, ko mākslā sasniedza, paveica un pavirzīja uz priekšu Latvijas teātrī Kublinskis. Viņš bija izsmalcināts estēts un tādas bija viņa izrādes, arī vēlāk, kad mainījās laikmets un izpratne par to, kādam jābūt modernam teātrim, kas tad arī pabīdīja viņu malā no līdera pozīcijām mākslā. Bet estētisms nozīmē izkāpinātu skaistuma izjūtu. Tiem, kas dzīvojuši padomju laikā, tiem, kas atceras vienādi neglītos brūnos, zaļos un pelēkos kabinetus, kāpņu telpas, grīdas un gaiteņus, komunālos dzīvokļus un šaurās hruščovku virtuvītes, ir vieglāk iztēloties, kā ir dzīvot tādā laikā, ja Dievs tev devis izkāpinātu skaistuma izjūtu. Kā “griež” sirdī, acīs, ausīs un citos maņu orgānos. Šodien gribas domāt, ka tieši šis iekšējais konflikts aizved Mihailu Kublinski līdz teātra skatuvei un liek no tās runāt par skaisto, sludināt skaisto un tikai lielās, dziļās, traģiskās jūtās ieraudzīt skaisto. Savu domubiedru viņš visbiežāk atrada mākslinieka Gunāra Zemgala personā, bet katrā no viņa lielajām izrādēm bija mizanscēnas, kas protestēja pret savu laiku un tā pelēcību, kas kategoriski pieprasīja lielumu no cilvēces kopumā, no indivīda kā tāda un arī no aktiera kā no mākslinieka. Viņa izrādēs savas skaistākās lomas nospēlēja Lāsma Kugrēna, un nebūs melots, ka viņa iemiesoja Kublinska ideālu – ārējs trauslums un milzīgs iekšējs spēks. Viņa bija Kublinska princese un Kublinska karaliene. Princese Alē “Lauva ziemā” un Elizabete “Marijā Stjuartē”. Valdnieka meita Elektra izrādē “Elektra – mana mīla”. Tāpēc viņu gribas minēt kā pirmo un pavisam savrup no citiem kolēģiem.
Pateicoties Mihailam Kublinskim, pārliecinoši Nacionālā teātrī savu vietu ieguva Lolita Cauka, lielas lomas pie viņa nospēlēja Māra Zemdega, bez Kublinska izrādēm grūti iedomāties Kārļa Sebra, Jāņa Kubiļa, Inta Burāna, Ģirta Jakovļeva, Ulda Dumpja mūžu. Jaunie minēti atvadu vārdu ievadā.
Kaut arī pie Mihaila Kublinska nozīmīgākajām izrādēm pieder traģēdijas un drāmas – bez minētajām arī V.Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, H. Ibsena “Heda Gablere” un “Spoki”, A. Millera “Skats no tilta” (arī visās šais izrādēs galveno sieviešu lomu spēlējusi Lāsma Kugrēna), M. Friša “Santakrusa”, J.O’Nīla “Garās dienas ceļš uz nakti”, J. Jaunsudrabiņa “Aija” un daudzas citas, Mihails Kublinskis smalki sajuta arī to stīgu, ko sauc par ikdienas cilvēka priekiem un bēdām, un tapa “Acālija”, tapa “Hamilkāra kungs”, tapa “Bezkaunīgie veči”, “Kaktusa zieds” un “Pie zelta ezera” un, atkal jāsaka – daudzas citas. Visbeidzot – teātra repertuārā joprojām ir viņa mazā un nepretenciozā salonkomēdija “Tik mīla vien” – iestudēta 2008. gadā, tā ilgmūžībā pārspējusi jebkuru Nacionālā teātra jaunāko laiku izrādi…
Mihails Kublinskis aizgāja vientulībā un, visticamāk, liktenis respektēs viņa vientuļnieka dzīvi arī pēc dzīves, jo atvadas būs klusas, kā jau tas epidēmijas laikā pieklājas. Bet noslēgt šos atvadu vārdus gribētos ar kādas skaistas viņa iestudētās izrādes nosaukumu “Leģenda par kādu mūžu”. Tā var teikt arī par Mihaila Kublinska tikai un vienīgi Latvijas Nacionālajam teātrim atdoto mūžu. Leģenda.
Teātra kolēģu vārdā,
Ieva Struka
Publisks Mihaila Kublinska piemiņas brīdis notiks tad, kad tas būs iespējams. Informācija sekos.
Informācija par Mihailu Kublinski un fotoattēli šeit: http://100.teatris.lv/personality/198