INGA ĀBELE “KLŪGU MŪKS”
Indras Rogas skatuves variants un režija
Latvijas Nacionālā teātra lielajā zālē no 14. septembra
KLŪGU MŪKS
Latviešu prozaiķes Ingas Ābeles godalgotais romāns „Klūgu mūks” ir
stāsts par pirmo Latgales latviešu mācītāju Franci Trasunu (romānā
Franci Sebaldu) un lidotāju Jezupu Baško (romānā Jezupu Sebaldu)
vēlmi sasniegt debesis. Cik viens meklē garīgā ceļā, tik otrs – fiziskas
iespējas pacelties spārnos un lidot. Mūks – latviešu valodā tas nozīmē
cilvēku, kas izvēlējies garīgās kalpošanas ceļu, no laicīgās dzīves
atteikušos vientuļnieku. Latgaliski mūks jeb mūka ir Jēzus atveids pie
krucifiksa.
INDRA ROGA PAR „KLŪGU MŪKU”, IZRĀDI
Ticēt un darīt – tas ir viss! Pieņemt, izturēt un nekrist izmisumā. Tā ir
dzīves jēga. Tas ir mūsu tautas sākums. Sapņot un darīt – tas ir viss! Arī
visneprātīgākie sapņi piepildās. Tikai mūžs ir par īsu, lai pats sapņotājs
to pieredzētu. Bet tie piepildās. Un tā ir dzīves jēga. Citas nav.
ANDRA NEIBURGA PAR „KLŪGU MŪKU”, ROMĀNU
Caur šo un citu vēsturisku un izdomātu varoņu likteņiem mēs romānā
izsekojam Latgales kļūšanai no Vitebskas guberņas sastāvdaļas par
daļu no jaundibinātās Latvijas valsts, latviešu un latgaļu dzīvei
Pēterburgā, Maskavā un pat Arhangeļskā pagājušā gadsimta sākumā,
boļševiku zvērībām 1919. gada Latgalē, Latvijas valsts veidošanās un
pirmajiem parlamentāras republikas gadiem, kā arī paša Franča
Sebalda dzīvei no piedzimšanas līdz traģiskajai nāvei – sava lepnuma,
spītības un drosmes dēļ izslēgts no baznīcas, viņš mirst, apmelotāju
vajāts un novārdzināts. Vēsturisko personu Franci Trasunu Inga Ābele
apveltījusi ar Franča Sebalda emocionalo pieredzi, privāto dzīvi un
spilgtām bērnības un pēdējo dienu ainām.(satori.lv 18.03.2014.)
INGA ĀBELE PAR FRANCI TRASUNU
„Katram dramatiskam darbam, par kādu uzskatu arī romānu, īsts
ieguvums ir šāds galvenais varonis – dedzīgs, darbīgs cīnītājs, cilvēks,
kurš daudz ieguvis un daudz zaudējis, bet nekad nav gulējis kā
akmens straumes dibenā.”
FRANCIS TRASUNS (1864 – 1926)
Katoļu priesteris, teoloģijas maģistrs, ievērojams valstsvīrs un
sabiedrisks darbinieks.
Dzimis Sakstagalā kā sestais dēls septiņu dēlu ģimenē. Beidzis
Pēterpils Garīgo semināru un Garīgo akadēmiju, semināra laikā
sarakstījis latgaliešu gramatiku, 1902. gadā kļuvis par Garīgā
semināra profesoru, 1906. gadā ievēlēts Krievijas I Valsts domē. Bijis
Latgales I kongresa organizacijas komitejas priekšsēdētājs,
aizstāvējis ideju par novadu apvienošanos . Kongresa pieņemtajām
rezolucijām bija izšķiroša nozīme Latvijas tās pašreizējā izpratnē
izveidošanā. 1918. gada 18. novembrī piedalījies Latvijas Republikas
proklamešanā. Pec Latvijas atbrīvošanas no lieliniekiem iecelts par
iekšlietu ministru Latgales lietās. Darbojies Satversmes sapulcē, 1.
un 2. Saeimas deputāts.
1925. gada septembrī avizī „Latgolas Vords” publicē Rīgas
arhibīskapa lēmumu izslēgt Franci Trasunu no Baznīcas. 1926. gada
Lieldienās Trasuns ieradās uz dievkalpojumu Jēkaba katedrālē, taču
tika no turienes izraidīts. Pēc divām dienām viņš mira ar sirdstrieku.
INGA ĀBELE PAR JEZUPU BAŠKO
„Sākdama rakstīt, es vēl nezināju, ka reiz turēšu rokā Jezupa Baško
gaisa kuģa žunālu 1915.-1917. gadam. Aiz pārdzivojuma
drebēdama, es izlasīju ar paša Jezupa roku rakstītās piezīmes, kas
liecināja – Baško pazīšanās ar izcilo lidmašīnu konstrukoru Sikorski
nav tikai manas iztēles auglis.”
JEZUPS BAŠKO (1889 – 1946)
Ģenerālis, par ieguldijumu Latvijas aviācijas attistibā apbalvots ar
Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru. Dzimis Jasmuižā kā jaunākais dēls
daudzbērnu ģimenē.
1910. gadā beidzis Lielkņaza Vladimira karaskolu Pēterburgā. 1912.
gadā veicis pirmo gardistances lidojumu ar gaisa balonu, pavadot
gaisā 15 stundas. Sākoties I pasaules karam, veicis daudzus kaujas
lidojumus, nolidojot trešo daļu no visa Krievijas bumbvedēju kaujas
lidojumu skaita un sasniedzis četrus pasaules rekordus aviācijā. Pēc
kara kopā ar ģimeni atgriezies Latvijā. Lasījis lekcijas Aviācijas skolā,
vadījis Latvijas Aviācijas pulku. Apbalvots ne tikai ar Triju Zvaigžņu
ordeni, bet arī Viestura ordeni, Somijas, Čehoslovākijas, Igaunijas,
Polijas un citiem ordeņiem.
LATGALE
„Latgola ir klūgu stāsts, domā Jezups. Ne velti balto vītolu sauc par
Māras koku, bet Latgolu par Māras zemi. Jo kur vienu stumbru vejš
izgāž, tur septiņas atvases ataug, bet lapas – smalkas un greznas. Ja
Vidzeme viņa iztelē līdzinās ozolam, ja Kurzeme ir mastu priede, ja
Zemgale ir ziedoša liepa, tad Latgola nav nekas viens, tā allaž un
mūžam ir bijusi daudz – dzeraunēs, solās, saimēs. Te pat uzvārds nav
katram savs, bet veselam ciemam viens, jo visi vīri ir viena tēva dēli
un visiem dēliem zeme dalīta vienlīdzīgās šnorēs, sapīta kā no
lūkiem. Klūgu pinumus viegli lietot – tos var mazgāt un žāvēt, tos
var atjaunot, bojātās vietas izņemot un aizpinot ar citām.” (I.Ābele)
INGA ĀBELE
Dzimusi 1972. gadā Rīgā. Ar pirmajiem darbiem apliecinājusi talantu
prozā un dramaturģijā. Viņas luga „Tumšie brieži” iestudēta Latvijā
(V.Kairišs, M.Ķimele), Igaunijā, Vācijā, ekranizēta (rež. V.Kairišs),
Latvijas Nacionalajā teatrī iestudētie I.Ābeles darbi –
„Dzelzszāle”(rež. P.Krilovs), „Skola”(rež. V. Kairišs), „Jasmīns.
Pārdaugava” (rež. V.Sīlis). Citos teātros – „Sala” (rež.M.Ķimele),
„Labās asinis”(rež. M. Gruzdovs), „Jasmīns”(V.Kairišs, G.Poliščuka).
Romāni „Paisums” (2008, Gada balva literatūrā un Baltijas
asamblejas balva), „Klūgu mūks” (2014), „Duna” (2017). Stāstu
krājumi „Sniega laika piezīmes” (2004), „Kamenes un skudras” (2009)
u.c. darbi.
INDRA ROGA
Dzimusi 1968. gadā. Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore.
Beigusi t.s. Daugavpils teātra kursu. Iestudējusi 16 izrādes gan
Nacionālajā, gan Valmieras drāmas teatrī, no tām lielākā daļa ir
vērienīgi inscenējumi, meklējot psiholoģiskā un poētiskā teātra
saskarsmes iespējas. Nozīmigākie – V.Šekspīra „Karalis Līrs”,
G.Janovska „Uz neatgriešanos”, L. Stumbres „Smiltāju mantinieki”,
R.Blaumaņa „Skroderdienas Silmačos”, Dž. Masterofa, F.Eba „Kabarē”
(NT) un M.Bulgakova „Zoikina kvartira” un „Meistars un Margarita”
(VDT)