6. jūlijā atcerēsimies tik tiešām dižu latviešu aktieri JĀNI OSI viņa 120. dzimšanas dienā. Aizmirstības aizkars kļūst arvien biezāks: ikdienā, teātru straujajā personību un notikumu maiņā proporcijas ir sašķobījušās. Kaut kas stipri viduvējs tiek nodēvēts par izcilu, viendienas zvaigznīte par Zvaigzni. No aprites pazudis personības lieluma jēdziens. Dzejnieka vārdiem runājot – biežāk ir jākož “lieluma ābolā”- jāsamēro mūsu dižgaru veikums, vienkārši – jāatceras viņi kaut vai nozīmīgajās jubilejās. Un ne jau viņiem tas vajadzīgs, bet mums – dzīvajiem darba darītājiem, mākslas pasaules radītājiem un vērtētājiem.
Bija jāpaiet turpat vai piecdesmit gadiem, lai Nacionālā teātra mākslinieciskā vadība uzdrīkstētos atkal ķerties pie A. Upīša “Zaļās zemes” vai P. Rozīša “Cepļa” iestudēšanas, jo likās Jāņa Oša aktiermeistarības latiņa diez vai sasniedzama, viņa Brīviņu saimnieka un Cepļa kunga priekšā katrs nākamais atveidotājs būs “sīks un niecīgs”… Un aiz šīs pārprastās cieņas … aizmirsa jel kā atcerēties to radītāju simtajā dzimšanas dienā.
Režisori Edmunds Freibergs un Mihails Kublinskis riskēja un uzticēja šīs divas it kā nepārspētās Jāņa Oša lomas Uldim Dumpim,- tam pašam jauniņajam aktierim, kas pirmajās sezonās stāvēja līdzās uz Nacionālā teātra skatuves Lielajam Osim kādā epizodiskā vai pat galvenajā lomā, saņēma no viņa ne vienu vien “ špiļku”, jauniņā cauri iznešanu, uz ko meistars bija visai nadzīgs… līdz brīdim, kad pašam nācās atzīt – tās ir beigas, kad izrādi nebeidzis, tiesa, epizodiskā lomā- viņš aizgāja no skatuves…- piecdesmit gadus tai uzticīgi kalpojis / 1919.- 1969./.
Viņa “universitātes”bija paša griba un pamatīgums, ar kādu viņš ķērās apgūt skatuves zināšanas, sākot ar gadījuma izrādēm revolūcijas laikā latviešu teātrī Pēterburgā, praktiskā darbā pie Alekša Mierlauka un Alfreda Amtmaņa- Briedīša, kā ar bagātīgi gūto pieredzi krievu teātros, vērojot smalkos psiholoģiskās skolas meistarus. Arī pati daba viņam bija dāvājusi lieliskus dotumus- spēka pilnu stāvu, sonoru patīkama tembra balsi, ugunīgu temperamentu. Lai arī viņa teātra jaunības dienu kolēģis Jānis Lejiņš gan piezīmē: “Osis lēni domāja, lēni kustējās, nespīdēja ar pārgalvīgām asprātībām- bet vienmēr trāpīja”. Ar apbrīnu teātrī runāja /un Teātra muzejā var pārliecināties/ par viņa sastrādātajiem lomu eksemplāriem: pasvītrotiem, sasvītrotiem, ar dažādiem skatuves runas likumību hieroglīfiem, saprotamiem vien pašam.
Vēlākajā darbā pie tēla ārējās formas, nepārspētajām sociālo tipu maskām – grima Jānim Osim palīdzēja viņa studijas/ 20. gados/ pie prof. Jāņa Kugas Latvijas Mākslas Akadēmijā. Arī režija viņu ieinteresēja, taču ātri vien apjauta, ka “l’anima allegra” /aktiera jautrā dvēsele/ tomēr stāv pāri visam. Ar portfelīti rokās, kurā pat vissmagākajos bada gados atrodas gādīgu roku sarūpētas gardas sviestmaizes – un kā ne: viņam taču Pārdaugavā kara gados bija sava govs- mākslinieks “kāto”pāri tiltam uz savu Balto namu.
Pagājušā gadsimta 20. gados monumentālās līnijās veidojās vesela virkne traģisku tēlu: Skule H. Ibseba “Troņa tīkotājos”, Edips Sofokla “Ķēniņā Edipā”, Klaudijs un Makbets V. Šēkspīra “Hamletā” un “Makbetā”, Levijs Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos”… Nebija sveši arī labsirdīgi, ar dāsnu humora devu ārkārtīgi organiski veidoti raksturi, it sevišķi latviešu dramaturģijas izrādēs kā Pindaks R. Blaumaņa ”Skroderdienās Silmačos”, Tauķis A. Upīša” Ļaimes lācī”, Vazdiķis un Miķelis A. Brigaderes”Sievu karos ar Belcebulu”un ” Ļielajā lomā”, titulloma K. Ieviņa “Putras Dauķa precībās”, Jāks Jorans H. Raudsepa “Mikumerdi”…
Un tad nāk viņa lielo psiholoģiski smalki izstrādāto- izdzīvoto lomu laiks. Vienalga vai tie ir dramatiskie Matiass Klauzens G. Hauptmaņa “Pirms saules rieta” un Džons Gabriels Borkmans tāda paša nosaukuma H. Ibsena drāmā, fanātiskais Fīlips II F. Šillera leģendārajā “Dona Karlosa” iestudējumā, vai omulīgie “humora veči” – tik apaļi, tik organiski: Falstafs un sers Tobijs V. Šēkspīra “Jautrajās vindzorietēs”un “Divpadsmitajā naktī” un pašam aktierim tik mīļais Jans S. Lāgerlēvas “Portugāles ķeizarā”- viņa mīlestības Augstā dziesma…
Cita veida- tā sauktajai padomju dramaturģijai repertuārā ienākot-laika un varas spaida gados Jānim Osim arvien vairāk jātērē radošie spēki visdažādāko sociālo tipu un klaji deklaratīvi negatīvo spēku atveidošanai. Taču arī šai jomā viņš kā mākslinieks “audzē muskuļus”. Viena lieta sociāla maska, saržs,- otra – tie smalkumi, tās nianses un paša individualitātes, spilgtās mākslinieciskās personības klātbūtne visā, ko dara uz skatuves Jānis Osis. Un tās ir latviešu pēckara teātra vēstures “zelta lappuses”, ko ar Kolomijcevu /M. Gorkija “Pēdējie”/, Pilsētas galvu / N. Gogoļa “Revidents”/, Lopesu / Dž. Flečera “Spāniešu priesteris”/, Garozu /V. Lāča “Zvejnieka dēls”/, jau pieminētajiem Brīviņu, Cepli u.c. tēliem rakstījis dižais JĀNIS OSIS.
Rita Melnace