Zelta templis

Daina

Ļoti spēcīgs filozofisks prāta trenažieris, paldies visai komandai par burvīgo pirmizrādes vakaru! Izrādes gaitā kā tādi zelta putekļi, kas virmo gaisā līdzās skatuves dūmiem, prātā vijas arī bezgaldaudzas domas, sākot jau ar pašas austrumu kultūras niansēm un šodien tik plaši piesaukto apzinātību, kas patiešām ikdienā lieti noderētu, bet ir speciāli jāapgūst, tāpat vien tā “no gaisa nenokritīs”, un turpinot ar mūžveco patiesību, ka ne viss ir zelts, kas spīd, jo, lai arī templis laistās zeltā un greznībā, vai gan mēs zinām, cik daudz sviedru, asaru un asiņu ieguldīts šī skaistuma un greznuma radīšanā? Un vai tikai tas, kas spožs un žilbinošs, pamanāms jau pa gabalu, ir vērtīgs, jo pamanāms, “duras acīs”? Varbūt vērtība nemaz nav zeltā un bagātībā, bet gan cilvēku savstarpējās attiecībās? Un kad cilvēks to saprot – vai varbūt reizēm nodzīvo visu mūžu un tā arī nesaprot, ka dzenas pēc tukša, ārēja spožuma, ar ko nevarēs dvēseli sasildīt un sirdi piepildīt un apmierināt? Vai vecāku sapņi un gaidas no saviem bērniem neuzliek tiem nepārvaramus slogus, kuru “nokratīšana no pleciem” mēdz būt ne tikai fiziski sāpīga, bet arī daudz ko apkārt sagraujoša? Un kas ir svarīgāk – būt pamanītam starp trim miljoniem ļaužu vai vērtīgam un mīlētam savu tuvāko acīs un sirdīs? Kā skatīties uz pasauli – caur sirdi vai cauri otram cilvēkam (lai gan tas varētu arī būt viens un tas pats...)... P.S. vienu lietu gan, lūdzu, ierakstiet zināšanai - par to biezo dūmu mutuli izrādes izskaņā, lai zina skatītāji, kam tas varētu sagādāt elpošanas grūtības, bet visādi citādi - cepuri nost, super!