Kā noticēt tam, ko neredzi, ja nevar līdz galam ticēt tam, ko redzi? 20. gadsimta sākumā Jāņa Poruka rakstītais garstāsts ar neiedomājami garo nosaukumu – “Druvienas sila ezera nolaišana un svētceļojums uz Linteni” – ieved mistiskā, briežu apdzīvotā Sila ezera apkārtnē. Ezera nosusināšana, pie kuras ķeras barons, kļūst par impulsu katastrofai – virknei šausmu, jo Sila ezera ūdens atceras visu.
Izrāde veidota “šausmu” noskaņās, meklējot baiļu sajūtu tajā, kas atrodams tepat apkārt – tad, kad satumst, kad bail atzīties vai kad daba ņem virsroku pār cilvēku. Ezeru nolaižot, ūdenim līdzi aiztek arī atmiņas par tiem, kas dzīvoja pie ezera – par Sīmani Rubeni, viņa tēvu, brāli, Maiju, par svētceļojumu uz Linteni un visu pārējo, kam prāts nepakļāvās.
Izrādi atbalsta:
Izrādē izmantoti pēkšņi trokšņi!
