Jāsons ir vienīgais bērns, un 40 gadu vecumā pienācis laiks ļaut viņam pašam doties pasaulē jeb šajā gadījumā – uz pilsētu. Naudiņa nav tikai summa bankas kontā, ar ko Jāsonam ir iespēja un tiesības rīkoties, tā ir metafora uzticības kredītam, un tāpēc – maza. Mammai ir bail par savu Jāsonu, vai viņš tiks galā ar dzīvi?
Izrāde par to, ka Dievs ar vienu roku atņem, bet ar otru dod vietā. Par to, ka māte ar slimu bērnu var izrādīties vislaimīgākā no mātēm, jo bērns viņu nekad nepametīs un neaizmirsīs. Izrāde par vienu no divdesmit diviem tūkstošiem ļoti neredzamu Latvijas pilsoņu. Nopietna tēma nepiespiestā, gaisīgā un asprātīgā atmosfērā.
Man pašai par pārsteigumu,Jaunā,2024.gada ,savu teātra sezonu sāku ar izrādi "Mazā naudiņa",Jūsu teātrī,lai gan mans favorīts ir Dailes teātris.Programmiņā izrāde formulēta,kā GANDRĪZ KOMĒDIJA,kam nu nepavisam nevaru piekrist.Drīzāk traģisms,samiksēts vientulības/vienaldzības mērcē.Tēma ļooti smaga-par mūžīgajiem bērniem,kuri tāpat,kā mēs ,alkst pēc draugiem,pēc socializēšanās un galu galā,pēc mīlestības,kāda nu ir un būtu,viņu pašu izpratnē.Šim tēlam-Jāsonam ir ļooti paveicies,jo nav jādzīvo aprūpes namā,kur viņa dzīve būtu vēl skaudrāka.Šī LIELĀ BĒRNA(40.gadi)dzīve rit ar mīlošu māti,kura,cik nu spēj,rūpējas par viņu,priecājas,ka dēls viņu nekad nepametīs,bet raizējas,vai viņš tiks galā ar dzīvi.Savā ziņā,šis Jāsons ir TĪRRADNIS-patiess un godīgs,pret jebkuru cilvēku,dodoties uz pilsētu,nu gluži,kā Sprīdītis,pēc Mazās naudiņas(patiesībā,pēc Lielās naudiņas).Viņš ir apņēmības pilns,būt patstāvīgs,lielajā dzīvē,bet viņa lētticību negodprātīgi izmanto,kas rada neatgriezeniskas sekas.Skaudrāk vairs nevar būt,no visu iesaistīto pusēm.Mūsu sabiedrībā ir daudz šādu Mūžīgo bērnu,kam nav paveicies veselības ziņā.Kuri ir atkarīgi no mums,no mūsu attieksmes,palīdzības un godaprāta.Skumjākais tas,ka viņi nespēj sevi aizstāvēt,dēļ kā viņi arī daudz cieš.Bravo jaunajam lomas atveidotājam,Romānam Bargajam!Tas noteikti nav viegli.Šī izrāde ilgi mani "nelaida "vaļā.Sāpīgi,bet arī vērtīgi.Izrāde,kas liek aizdomāties,par dzīves patiesajām vērtībām.Lai mums visiem veselība!
Baiba Legzdiņa :
Noskatījos izrādi, bet, piedodiet man tā nekādi neasociējās ar "gandrīz komēdiju". Smiekli nenāca nevienā vietā visas izrādes laikā. Nesapratu Daces Bonātes tēlotās sievietes lomu šajā izrādē. Mika un Vairas lomu tēlotājiem būtu jāuzlabo savu dikciju, jo skatītāju zālē viņu runāto tekstu būtību ir grūti uztvert. Izāde ir par ļoti smagu problēmu mūsu sabiedrībā - par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un apkārtējās
sabiedrības cinismu un pat ļaunumu pret viņiem. Un pārdomas par šo problēmu nebeidzas vienlaicīgi ar izrādes beigām.
inga
Paldies aktieriem! brīžiem-līdz asarām....
Daina
Jā, lai arī smaga tēma, bet par to ir jārunā, jāaicina līdzcilvēki aizdomāties, nevis izlikties, ka mums apkārt tādu ļaužu nav. Interesanti, ka es kopš bērnības atceros dažus “īpašos” cilvēkus savā apkārtnē, un zinu, ka mani vecāki nekad neteica, lai skatos uz otru pusi, kad sastapām kādu “dzīves pabērnu” ar kustību, valodas u.c. traucējumiem. Iespējams, arī tāpēc man šī nav tabu tēma, jo tādi ļaudis mums apkārt ir, un no tā pasargāts neesam neviens. Ejiet un lūkojiet, bet rēķinieties, ka viegli nebūs, jo šis ir nopietns “dvēseles slaucīšanas” gabals. Paldies visiem “Mazās naudiņas”” darinātājiem, un daudz radošu domu turpmāk!
Liene
Izrāde, kas noliek uz pauzes un atstāj Tevī pēdas. Paldies par emocionālo bagātību un izcilo aktierspēli!
Kristīne
Paldies, par dziļo izrādi. Teātrī neesmu bijusi 2 gadus, un šī bija pirmā izrāde pēc piespiedu ieslodzījuma mājās.Bija satraukums. Un atkal jāsaka - dzīvē nav nejaušību . Arī man ir dēls ar smadzeņu bojājumu , es zinu visu no tā izrietošo. Cik tas ir smagi , to zina tikai mātes.Bet cilvēki no malas saka - tu esi laimīga , jo viņš ir Tev brīnums- gaisma it visā .Vai izrādi sapratīs cilvēki no citām dimensijām - nezinu .
Man tas bija kā skats no malas pašai uz savu dzīvi.
Milzu paldies aktieriem.
