Pēc Leīlas Slimani romāna “Chanson Douce” (“Klusa dziesma”) motīviem
Aukle – Dita Lūriņa
Mirjamai un Polam ir divi bērni – visdārgākais, kas viņiem ir, visvērtīgākā nākotnes investīcija un vistuvākie cilvēki pasaulē. Taču Mirjamai un Polam ir arī karjera, vēlme atpūsties un vajadzība kaut uz mirkli izbaudīt vienatni.
Brīdī, kad dzīve ir kļuvusi par nomācošu pienākumu virkni, tik tikko atrodas laiks miegam un mīlestībai, viņi atrod glābēju. Aukli. Neaizvietojamu palīgu. Jaunu ģimenes locekli. Izdarīgu feju, kas ienes viņu mājās sauli.
Svešinieci, kas ienāk ģimenē un kam tiek uzticēts dārgākais un trauslākais – bērni.
Skarba, skaudra un sāpīga izrāde, kas parāda, kur veļās šī pasaule. Lūriņa episka. Līdz šim labākais, kas skatīts Nacionālajā
Daina Plūme
Izrāde, no kuras iznākot, saproti, ka ir "apskrubināti" visi savi zināmie skeletiņi, atpazītas tik ļoti pazīstamas sajūtas, un mīli savus bērnus un ģimeni līdz sāpēm, līdz sirds asinīm... Paldies režisoram par "smago artilēriju" un aktieriem, kas to tik meistarīgi prot "iešaut" visdziļākajos sirds nostūros!
Meta
Vērtīga izrāde,bet kā visi labi un vajadzīgi padomi,droši vien netiks izmantoti,paldies visiem,kas šo darbu radīja.
Dace
Noskatījos izrādi "Aukle". Jāsaka, ka ļoti laba, spēcīga izrāde, aktuāla mūsdienās, kad auklīšu dienests ir pieejams..Par to , ka mums katram jāsaprot, kas mums dzīvē ir svarīgākais. Mūsu bērniem vecāki ir viss! Vecākiem bērni - lielākais dārgums! Vecāku vaina bija, ka viņi it kā nojauta , ka kaut kas nav labi, notiek dīvainības, bet vienkārši negribēja to pamanīt.... Aktieru darbs izcils! Gaismas, grims, scenogrāfija... Izcils režisora Intara REŠETINA veikums!!!!!!! Izrāde beidzās , bet es no lielā, pārdzīvojuma nespēju uzreiz aplaudēt! Malači!
Zuzanna
Svarīgākais kritērijs, pēc kā vērtēju izrādi, ir pēcsajūta. Pēc izrādes mani ļoti ilgi neatlaida dažādas pārdomas, vēl vairāk - izpildījums ieveda nekad vēl teātrī nepiedzīvotā transā, gluži vai personiski piedaloties šīs ģimenes traģēdijā. Šo intimitāti, protams, nodrošina mazā zāle, kur aktieris šķiet tik klātesošs, ka fantāzija uz skatuves mijas ar realitāti zālē. Melnbaltā scenogrāfija precīzi iedarbojas kā fotofilmiņas kadrs, kurš skumjā sižeta dēļ, tā arī nekad netiks attīstīts, bet muzikālais motīvs, kā pacietīgs piliens, kurš var sacirst klinti, nostrādā uz skatītāja zemapziņu. Vismaz tā notika ar mani. Smaga, pārdomu pilna izrāde par cilvēkiem, cilvēcību un kurā brīdī to visu varam pazaudēt. Noteikti iesaku noskatīties, izbaudīt lielisko aktierspēli, kura tik labi prot rotaļāties ar skatītāju prātiem un to pieredzēt. Paldies aktieriem un režisoram!
IlvaV
Pirmais, par ko iedomājos, izrādei beidzoties- jāpiezvana bērniem!! Ļoti smaga izrāde.
Grūti pat aplaudēt. Smagums nogūlis pār skatītājiem, telpā visaptverošs klusums.
Visi aktieri izcili! Normunds Laizāns aukles vīra lomā tik dzīvs, tik patiess tēlojums. Indra Burkovska varēja pat nerunāt, viņas spēja piepildīt skatuvi, vicinot savas sarkanās kurpītes-vienkārši bauda acīm! Prieks, ka ar tik ne sarežģītiem risinājumiem kā porolona gabaliņi kā rotaļlietas, kā ūdens čalas u.c., ekrāns ar vērojošām acīm, bērnu čalu atskaņojums aiz sienas, mūzika ir spēts uzburt klātesamības sajūtu gan atvaļinājumā jūras krastā, gan dalību bērnu ballītē, gan romantisku pastaigu parkā u.c. Izrāde visu laiku tur mazā spriedzē- skatītājs nojauš, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks, taču arī mazliet baidās ieraudzīt tās šausmas. Jo tām jabūt, tās ir sajūtamas ik katrā Ditas Lūriņas aukles tēla skatienā, kustībā, runasveidā. Un arī paši vecāki it kā saprot, ka viņu tā dēvētā Mērija Popinsa nav īsti viņiem pieņemama, ka tai piemīt dīvainības, taču visu laiku tiek atlikts lēmums atvadīties no viņas. Un dzīvē jau tā ir- vienmēr atrodas kas svarīgāks izdarāms. Vienmēr meklējam kādu iemeslu, lai it kā piedotu, saprastu otra kļūdas. Pat ja tās var nodarīt pāri mūsu pašiem tuvākajiem cilvēkiem- mūsu bērniem. Izrāde ir arī par spēju noteikt prioritātes. Izvērtēt, kas ir svarīgāk. Arī par spēju upurēties. Izrādes laikā, domājams, ne viena vien mamma redzēja sevi dzirnakmeņos starp karjeru un savām atvasēm. Jo gribas gan sevi pilnveidot, gan bērniem dot pašu labāko. Vai tā var būt aukle?
Paldies Intaram Rešetinam par kārtējo interesanto tēmu!
Edgars Mažis
Smaga, bet uzrunājoša. Izrāde, kas ļauj ieraudzīt, cik viegli pazaudèt vienam otru, ja ir citas prioritātes. Lieliska režija un aktieru darbs! Inga Misāne un Dita Lūriņa izcilas! Iesaku!
