“Es neticēšu, kamēr nebūšu to ieraudzījis savām acīm” ir teiciens, kuru bieži lietojam. Taču pētījumi liecina, ka cilvēks var noticēt briesmām, kas viņu apdraud, pat ja attēlam ir tikai attāla līdzība ar realitāti. Atliek tikai radīt visaptverošu realitāti, un mēs instinktīvi šai realitātei noticam. Šis darbs ir eksperiments, kurā mēģinām atklāt, kādas ir mūsu robežas tam, ko mēs varētu uztvert par savu īstenību.
Ļoti līdzdomājama izrāde. Tās nav tikai strauji gar acīm zibošas ainiņas, aizkulises no līdzgaitnieces Madaras Botmanes ikdienas, viņas atmiņām un sapņiem. Ko M. Botmane atļauj redzēt skatītājiem – vai tas ir viņas vectēvs Voldemārs Šoriņš ar alus bundžu rokās vai bezrūpīgais jauneklis Raimonds Celms, ar kuru traukties uz ezeru nopeldēties, ieķeroties viņa viduklī, sēžot uz velosipēda, vai atceroties, kā tēvs Egils Melbārdis uzņēma kopīgo ģimenes fotogrāfiju – tas mudina ikvienu satraukumā pieķerties krēsla rokturiem, jo pēkšņi iespējams tik dzīvi un patiesi izjust aktrises atmiņas kā savējās. Pat ja ir bailes braukt ar velosipēdu vai ikdienā alus nav iecienītākais dzēriens, un fotoaparāts, kuram iekšā ir filmiņa, kas nepieļauj kļūdainu kadru uzņemšanu, ir pavisam sveša relikvija, ar VR brillēm to visu tik tuvu redzot, skatītājs automātiski personificē sevi un jūtas kā konkrētā aktrise, kura izstāsta savu pieredzi, pat lidojot ar dronu pāri Rīgas ēku jumtiem. Uz nosacītās skatuves jeb caur VR redzamais ir mākslīgi būvēts iestudējums, tas ir jau iepriekš digitāli ierakstīts vēstījums, taču uzrunā gandrīz tikpat spēcīgi kā reālā laikā notiekoša izrāde. Vērojot mākslinieciskās komandas sagatavoto iestudējumu, skatītājs to teorētiski skatās no malas, taču ar tehnoloģiju palīdzību tomēr ir katras ainas vidū tik tuvu, cik vien iespējams, jo ir sajūta, ka patiešām pārvietojas pa Rīgas centra ielām, redz teātra Balto zāli, jūt vēja pūsmu, kad velosipēds traucas pa meža taciņu uz ezeru, atceras, kāda bija sedziņa, ar kuru mamma ratiņos sasedza, lai nenosaltu, un pat samana putas, kad tiek attaisīta alus bundžiņa. Vienlaikus ar stāstiem un atmiņu / sapņu ainām izrādē tiek aizskarti jautājumi par nākotni, par to, cik lielā mērā digitālās tehnoloģijas un virtuālā realitāte pārņems mūsu dzīvi. M. Botmane izteicās, ka, iespējams, pēc pāris gadiem ikviena darbu tikpat izcili veiks robots, un šādu izrādi varēs ne tikai saredzēt un sadzirdēt, bet arī sasmaržot. Aizraujoša pieredze!
Daina Plūme
Jauna, nebijusi, mazliet savāda un nedaudz biedējoša pieredze – kā daudz kas, kur darīšana ar modernajām tehnoloģijām, un tomēr – komplekts “Nacionālais teātris un Valters Sīlis” ir neatvairāms kārdinājums. Jauki, ka skatītājiem sagaidāmais tiek rūpīgi izskaidrots, iespējams, kāds satrauktāks prāts arī nomierināts, bet rūpīgo darbinieku teikto būtu labi arī pierakstīt pie izrādes apraksta, lai gadījumā, ja cilvēkam varbūt patiesi ir problēmas ar vestibulāro aparātu, viņš ar šo ziņu rēķinātos jau pirms izrādes. Kā jau viss, kam savu roku pielicis Valters Sīlis, arī šis rosina uz nopietnām pārdomām – gan par sapni un īstenību, gan par moderno tehnoloģiju iespējām un to, vai mums tas patiesi vajadzīgs. Mazliet pietrūkst to aplausu un aktieru pēc tam, kad esam atpakaļ realitātē, bet domās sūtu visiem lielus sveicienus un paldiesus par šodienas piedzīvojumu! P.S. Kā allaž, pilnā sajūtu gamma iekš https://www.pluumiitbeerns.com/450369273