Pirms 20 gadiem Lieldienās viņa aizgāja mūžībā, nesagaidot savus 70. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai teātrī būtu nomainījušās paaudzes un Liedskalniņa virknei gados jauno kolēģu būtu tikai vārds. Un labi vēl, ja šis vārds ko izsaka. Te vietā atcerēties, ka tas arī ir tas bieži piesauktais aktiera “spožums un posts” – tu vari saviļņot tūkstošu sirdis, bet tā vakara brīnumu objektīvi pierādīt nav iespējams, tas dzīvo vien emocionālajā atmiņā tiem, kas bijuši klāt.
Antra Liedskalniņa radīja leģendu latviešu teātra vēsturē ar savu Blanšu “Ilgu tramvajā” pie Alfreda Jaunušana, ko spēlēja turpat desmit gadu. Viņas pirmo lomu klāstā ir Ļeņingradas blokādi pārdzīvojusī meitene Ļika Veras Baļunas iestudētajā romantiskajā drāmā “Mans nabaga Marats”, ja vārdu romantika vispār var lietot, runājot par karu un pirmajiem pēckara gadiem. Viņas dzīves otrajā pusē tūkstošiem skatītāju cēlās līdzi viņas Mariannai Okolokolakai, kad viņa stāvēja skatuves centrā un teica – “Bet baznīcu, baznīcu gribas!”, ar to domādama ne tikai skaistu mūra namu pagasta vidū, bet galvenokārt – garīgumu pragmatiskas peļņas un skaļu saukļu vietā. Šī varone savukārt tapa Edmunda Freiberga režijā izrādē “Ar būdu uz baznīcu”. Pie Mihaila Kublinska viņa spēlēja pašcieņas pilno Eleonoru “Hamilkara kungā”, pie Valda Lūriņa – daudz pieredzējušo un skeptisko Zalevska kundzi “Trīs draugos”. Un vēl un vēl – liktenīgās sievietes, cīnītājas par patiesību, mīlošas mātes, vientuļas mākslinieces, trakas vecenes.
Antras Liedskalniņas ampluā nebija robežu – humora izjūta ļāva būt uz skatuves dulnai un plēst jokus, traģiskā stīga – atraut vaļā personiskās pieredzes apcirkņus, pasmelties no tiem un dalīties tajā ar skatītājiem. Nākusi no dziļiem Jaungulbenes laukiem, viņa bija “viena no tautas”, bet viņas izcilais talants – jūtīgums, iztēle, augsts prasīgums pret sevi un cieņa pret partneri – ļāva viņai ar tikpat pamatīgu ticamību iejusties aristokrātiskas izcelsmes tēlos.
Mākslā galvenais ir pati māksla, proti, rezultāts, un lielākoties nav no svara, kādas cilvēciskās īpašības, tikumi un netikumi piemistu tās radītājam. Antras Liedskalniņas jubilejas reizē gribas piesaukt viņas vienkāršību un cilvēcību, to, ka viņas kolēģi joprojām, pieminot Antru, saka – viņa bija labs cilvēks un labs draugs. Par spīti visam. Ikdienai. Egocentriskajai profesijai un sakāpinātu emociju pārpilnajai videi. Ģimenei un personiskajām likstām.
No privātās pieredzes apcirkņiem gribu atcerēties Valmieras drāmas teātra 80. jubilejas vakaru 1999. gada martā, kad Nacionālo teātri kā sveicienu nesēja pārstāvēja tieši Antra Liedskalniņa. Viņa runāja dzeju. Domāju, ka Ārijas Elksnes dzeju. Bet viņa vēl nebija atvērusi muti, kad visa zāle piecēlās kājās un viņu godināja. Tā nebija Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu. Toreiz tā bija latviešu pateicība aktrisei, ko viņi vienkārši mīlēja. Par ko? 22. oktobra vakarā katrs pats varam par to padomāt.
Literārās nodaļas vadītāja Ieva Struka
