19. jūnijā Latvijas Nacionālā teātra Baltajā zālē notika grāmatas “Labdien un sveiki. Alfrēds Jaunušans” atvēršanas svētki.
“100 gadi mākslinieka mūžā ir tieši tik daudz, lai viņa paveikto asās un skaidrās atmiņās atcerētos liels pulks viņa talanta cienītāju. Alfrēda Jaunušana gadījumā tā tik patiesi ir, ko apliecināja viņa jubilejas vakars vairāku stundu garumā teātra lielajā zālē 2019. gada 24. martā. Viņu atceras un ciena viņa skolnieki aktieri un režisori, viņa kolēģi teātrī, kurā viņš nostrādāja visu mūžu, viņa veidoto izrāžu skatītāji – gan tie, kam tuvākas tautas lugas – pa 200 reizēm spēlētie latviešu mūsdienu autoru darbi un lielie brīvdabas uzvedumi Alauksta krastā un Druvienā, gan tie, kas augstu novērtēja viņa prasmi sadzirdēt savu laiku plašākā mērogā, atverot latviešu teātra skatuvi Tenesijam Viljamsam. Tam visam pāri – Alfrēds Jaunušans-aktieris, dzirkstoša humora un smeldzīgas pašironijas īpašnieks, īsts “mazais cilvēks”, ar ko identificēties daļai publikas, un dižs mākslinieks, ko publikai dievināt” – stāsta Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.
Izdevniecība “Latvijas Mediji” jūnija vidū laidīs klajā Intas Kārkliņas grāmatu “Labdien un sveiki!” Alfrēds Jaunušans”. Tas ir Alfrēda Jaunušana (1919–2008) dzīvesstāsts, kas atklāj viņa radošā mūža gājumu (no bērnības sapņa īstenošanas līdz spožai atzinībai teātrī), ne uz brīdi neaizmirstot par cilvēku uz skatuves un cilvēku zālē un diendienā sev uzdodot jautājumu: “Vai tas, ko daru, un tas, kā dēļ visu mūžu dzīvoju, kādam ir vajadzīgs?”
Inta Kārkliņa: “Gandrīz piecus gadus (2003–2007) vismaz pāris reižu mēnesī mums tiekoties, Alfrēds Jaunušans stāstīja par sevi. Atmiņās atgriezās bērnībā, ļāva uz brīdi apsēsties sev līdzās skolas solā un būt kopā ar deviņgadīgo puišeli, viņam pirmoreiz ieejot Nacionālajā teātrī kā skatītājam, kur redzētais brīnums liek piedzimt sapnim pašam būt teātrī. Ar smaidu atcerējās pirmo mēģinājumu tuvoties skatuvei un kādreizējos sāpīgos pārdzīvojumus Zeltmata kursos. Fragmentu pa fragmentam lika kopā skaudro kara stāstu, bet, atmiņu ceļam aizvijoties līdz 1945. gada oktobrim, kad Drāmas teātra studijas audzēkņu sarakstā izlasīts savs uzvārds, Valdemāra ielas dzīvoklī sēdēja tas pats laimīgais jaunais cilvēks…”
Nākamie gandrīz sešdesmit gadi (no 1947. gada oktobra līdz viņa pēdējam iestudējumam Nacionālajā teātrī 2004. gadā) – ar viņa spoži atveidoto Rūdi (1955) un izcilo T. Viljamsa “Ilgu tramvaja” iestudējumu (1969) – ir gan Latvijas teātra vēsturē, gan skatītāju atmiņās ierakstīti. Lielu daļu grāmatas veido paša Alfrēda Jaunušana monologs, kurā viņš atskatās uz savu veikumu teātrī, runā par smago galvenā režisora nastu divu gadu desmitu garumā, izvērtē savus režijas un pedagoģijas principus un min daudzus savus dzīves faktus, kas iepriekš nav darīti zināmi (pirmo reizi tik plaši tiek atklāta arī viņa bērnība, skolas gadi, Otrajā pasaules karā pārdzīvotais). Papildu tam autore apzinājusi LNA Latvijas Valsts arhīva materiālus (Nacionālā teātra mākslinieciskās padomes sēžu, kolektīva sapulču protokolus un citus dokumentus), publikācijas, recenzijas un izveidojusi plašu 20. gadsimta Latvijas teātra ainu, kurā klātesošs ir gan Zeltmatis, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna, Pēteris Pētersons, Arnolds Liniņš, Ādolfs Šapiro, Žanis Katlaps, Kārlis Pamše, Anta Klints, Lilija Ērika un daudzi daudzi citi.
Kā caurviju motīvs – Intas Kārkliņas komentāri, stāstījuma kontekstu paskaidrojot, un intervijas ar Jaunušana kolēģiem – aktieriem un režisoriem.
Grāmata izdota, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstam, kā arī ziedotājiem – Paulam Anteinam, Ralfs Kolīša labās gribas pārvaldītājam, un Harijam Jaunušanam. Grāmata tapusi arī sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri.
Foto Edgars Groševs