Indra, taisnību sakot, Tev vajadzēja kļūt par mūsējo un Tu par to arī kļuvi. Tiesa – garus, bet mērķtiecīgus apkārtceļus drosmīgi izstaigājusi: izspēlējusies turpat vai visos Latvijas teātros- gan valsts, gan Neatkarīgajos…
Tu mācījies tai dumpīgajā aktieru kursā, kurš panāca “mātuškas” Veras Baļunas nomaiņu un kuru tad sāka orientēt uz Valmieras teātra trupas papildināšanu. Bet aktieru meistarības pedagogi pamatā palika tie paši no Nacionālā- toreizējā Akadēmiskā drāmas teātra. Fakultātē Tu pārsteidzi ar savu vitalitāti un temperamentu: bija Tevī kaut kas no Helēnas Romānovas pāri kūsājošā spēles prieka. Un arī tāds zemniecisks pamatīgums.
Bet Valmierā Tu ilgi neaizkavējies. Sekoja A. Šapīro vadītais Jaunatnes teātris, kur Tu, man liekas, tā arī īsti neiedzīvojies, jo “pakausī” elpoja jaunie no metra vadītā kursa: teātra vēsturē vien ierakstījies ar Aksjušu daudz pieminētajā A. Ostrovska “Meža” iestudējumā un kā P. Pētersona iestudētās Ž. Rasīna traģēdijas “Andromahes” Hermione.
Toties Tev bija drosme pieņemt riskanto, 1989.g. vēl pilnīgi nezināmā neatkarīgā teātra Rīgā – ” Kabatas” piedāvājumu. Tu biji šī tai laikā ļoti iecienītā teātra “prīma” – spēlēji vadošās lomas sava veida kamerizrādēs –Māru L. Stumbres “Kronī II”, titullomu A. Vainera “Aisedorā Dunkānē”, Mertlu T. Viljamsa “Zemes valstībā”…Bez Tevis neiztika arī Jaunais Rīgas teātris : Tu turpināji sadarbību ar režisori M. Ķimeli / Agnese P. Nikolsa “Kaislību spēlē”/,ierakstījies kā spilgta, līdz groteskumam izkāpināta šveiciešu režisora M. Conera aktrise, ar Tevi strādāja vēl nepazīstamā G. Poļiščuka / Amanda T. Viljamsa “Stikla zvērnīcā”/.
Tad no 1997. -2000.g.– “konkurējošajā firmā”— Dailes teātrī…Esi bijusi producente, aktrise un kas tik vēl ne tandēmā ar savu kursa biedreni Rutu Vītiņu, iestudējot izrādes divām aktrisēm un ar tām viesojoties pie tautiešiem gan Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Austrālijā…
Un visam pa vidu samērā daudz filmējies mazākās vai lielākās lomās. Pat Oļiņieti atveidojusi V. Braslas filmā “Mērnieku laiki”.
2006.g. režisors E. Freibergs Tevi uzaicināja uz kolorīto provinciāles Zinaidas Savišnas Ļebedevas lomu- un kā atmirdzēja Tavs spilgtais raksturotājas talants ar “pievienoto vērtību”— akordeona spēli. Nacionālā teātra spožajā aktieru ansamblī šī sulīgo raksturotāju niša bija patukša. Arvien pārliecinošāk – sākot ar krāšņo atraitnes “vienās rozēs” Karlīnes lomu A. Alunāna “ Draudzes bazārā” Tu ieņēmi tur savu vietu .
Un vai šodien maz spējam iedomāties “ Skroderdienas Silmačos”bez Tavas Tomulīšas – /tiesa gan, Līga Liepiņa pierāda, ka šo “peino ūdens memmi” var spēlēt arī savādāk/ vai abas “Latgolas.lv” sērijas bez sparīgās kaimiņienes Mares, kura, ja vajag, uzziedās ar pilnu krūti vai arī uzspēlēs…
Cik plaša diapazona aktrise Tu esi – pierāda Tava sadarbība ar režisori un dramaturģi Baņutu Rubess / šī divu teātra personību draudzība aizsākās tālajos “Kabatas” gados Aspazijas ”Atriebējas” iestudējuma laikā/, īstenojot projektu – monoizrādi “Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam.” Ne tikai Tava Emīlija, bet arī Tu esi sieviete un aktrise “ar krampi”. Darbaspējīga, temperamentīga un ļoti, ļoti koleģiāla. Kāda dzimšanas vai vārda dienā Tu vari tā vienkārši pavērt durvis un ienākt ar savu “sveicienu”, negaidīti un patīkami pārsteigt. Jo, man liekas, viens no Taviem dzīves postulāties ir tas no Sent-Ekziperī par cilvēcisko attiecību krāšņumu, kas laiku pa laikam jāuzspodrina.
Lai šis cilvēcisko attiecību krāšņums un kolēģu mīlestība atzied Tavā godu reizē!
Tava kolēģe, arī tālajos septiņdesmitajos drusku Tava skolotāja Rita Melnace