Latvijas Nacionālajā teātrī režisore Ināra Slucka ir iestudējusi Aivara Freimaņa romāna “Katls” dramatizējumu. Pirmizrāde 19. septembrī.
Ievērojamā latviešu kinorežisora, ironiskā nomaļnieka Aivara Freimaņa pirmais un vienīgais romāns beidzas ar šādiem vārdiem: “..varbūt ierakumi neizzūd tāpēc, ka varētu būt vajadzīgi vēl kādreiz?” Viņa romāna lappusēs Kurzemes lībiešu krastā pēdējā kara gadā un pirmajos pēckara gados sastopas vienkāršs lībiešu zvejnieka dēls Ingus Zutis un… jaunā dzīve. Ingus kā cīņas līdzekli izvēlas anonīmu zīmīšu rakstīšanu, lai notikumi risinātos tā, kā vēlas viņš. Viņa draugi – nē. Vai notikušo mēs varam atcelt kā nebijušu, ja atrodam tam attaisnojumu?
Režisore Ināra Slucka: “Kinorežisora Aivara Freimaņa romāns „Katls“. Grāmata, kas mūsu valsts simtgades svinību laikā iegūst pilnīgi citu nozīmi. Kā atgādinājums mums pašiem – latviešiem, ka ne viss ir tik viennozīmīgs.
Grāmata, kura uzdod mūžīgos jautājumus. Vai nodevība mērāma tās lielumā? Vai šodienas sīkās nodevības, kuras veicam mēs paši, var neuzskatīt par nodevību?
Kas spiež mūs veikt vienu vai otru izvēli? Pārliecība, bezizeja vai bailes? Ko viņiem toreiz un mums pašiem tagad nozīmēja/nozīmē veikt šīs izvēles, un kā pēc tam turpināt dzīvot …
Varbūt, uzņemoties atbildību, mēs nekļūstam vājāki, bet gan stiprāki?”
““Katla” nosaukums daudznozīmīgi atsaucas uz tajā aprakstītajiem vēstures posmiem. Sākumā tas atgādina par “Kurzemes katlu” – vācu karaspēka ielenkumu Kurzemē Otrā pasaules kara noslēgumā. Tomēr Kurzemes piekrastes izolācijas zonas un “katla” raksturs saglabājās arī padomju laikos, kad tā bija slēgtā zona. Noslēgtā zvejniekciemu vide, izolācija un piekrastes ciemata dzīves īpatnības ļauj romānā veidot savdabīgu sabiedrības šķērsgriezumu, kurā īpaši groteski pamanāms tas, kā cilvēki it kā maina un pieņem jaunas lomas, pielāgojoties vēstures posmu un režīmu maiņām. /../ “Slēgtā jūra” daudzu uztverē bija paradoksāla un simboliska vieta – aizliegtā brīvība, kam nedrīkst tuvoties, lai arī ikviens to dzird, elpo gaisā un ik brīdi apzinās, ka tā tur guļ kā ciniska metafora par diktatūras absurdo dabu. /../” * – par romānu raksta ģimenes pārstāve Santa Remere.
Lomās: Kārlis Reijers, Dace Bonāte, Madara Bore, Anna Klēvere, Inga Misāne-Grasberga, Indra Burkovska, Liene Sebre, Evija Krūze, Līga Zeļģe, Ance Kukule, Ilze Blauberga, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, Mārtiņš Egliens, Juris Hiršs, Kaspars Zvīgulis, Normunds Laizāns, Juris Lisners, Egils Melbārdis, Jānis Skanis, Jurģis Spulenieks, Artis Drozdovs, Oļegs Jurjevs, Artjoms Antonovs, Matiass Knolls, Lūcija Bargā un Džemma Zebre.
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Marija Ulmane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, videomākslinieks Artis Dzērve. Dramatizējuma autore Ināra Slucka.
Galvenās lomas tēlotājs Kārlis Reijers Nacionālā teātra štatā ir trešo sezonu, bet savas pirmās lomas sāka spēlēt, vēl būdams LKA 3. kursa students. Par Jura lomu izrādē “Zilā” saņēmis Spēlmaņu nakts 2016/2017 nomināciju Gada jaunais skatuves mākslinieks. Kārļa Reijera kontā jau ir tādas lomas kā Gatiņš izrādē “Pūt, vējiņi!”, lomas izrādēs “Mazais ganiņš”, “Tuvā pilsēta”, “Zēns”, “Šausmu autobuss”, “Šī skaistā nākotne”, “Arī vaļiem ir bail” un “Man 30 gadu”. Kārlis dzied, lieliski spēlē saksofonu un klavieres.
*teātra žurnālā “Būs!” 2018.gada Rudens numurā
Foto KRISTAPS KALNS