Dacei Bonātei jubilejas reizē
Neredzamās aktieru balsis mūsdienu pasaulē pārcēlušās uz reklāmu saukļiem, bet nemaz ne tik sen tās piederēja radio teātrim un televīzijas raidījumu ievadiem. Arī Daci Bonāti lielākā daļa viņas vēlāko skatītāju iepazina vispirms kā balsi, kas vakaros dzied “Miedziņš sēdi, miedziņš gaida/Baltu puķu dārziņā” un atnes bērniņam mierīgus sapņus.
Smalkais soprāns apvienojumā ar dzirkstošu jaunības temperamentu un piemīlīgo izskatu jaunībā Dacei sagādāja daudz skaistu lomu teātrī un arī TV uzvedumā “Mucenieks un muceniece”, tāpēc to, ka aiz lirisko varoņu mīlas pilnā gaišuma pasaules uztverē slēpjas jūtīgums, kas agri vai vēlu pārvēršas dramatiskās šķautnēs, sāpīgos pārdzīvojumos un pat zināmā skarbumā attiecībā pret mazāk jūtīgiem, mazāk domājošiem vai mazāk uzmanīgiem, katrs no mums Daces Bonātes lomās pamanījis citā laikā.
Es to nespēju aizmirst līdz asarām smeldzīgajā Lilijas un redzi zaudējušā Ingus (Juris Žagars) satikšanās skatā jūrmalas smiltīs kādā no filmas “Zītaru dzimta” sērijām, tātad ap 1989. gadu, kā arī griezīgi traģiskajā intonācijā, kādā Dace Bonāte dziedāja Zigmara Liepiņa komponēto songu izrādē “Trīs draugi”, epizodiskajā Līzas lomā nospēlēdama Roberta un Patrīcijas un visu tā laika trīsdesmitgadnieku salauzto likteni. Jau 1990. gads.
Un patiesi, aptuveni pēc desmit teātrī nostrādātiem gadiem, kad romantiskās varones nomainīja citas – lielas dramatiskas, lielas raksturlomas, dažādas otrā plāna lomas, par Daci Bonāti ik pa laikam nācies domāt kā par spēcīgu, paradoksālu, gudru, arī pret citiem un sevi nežēlīgu sieviešu lomu atveidotāju, kuras darbam ir mērogs un spēja radīt noslēpumu tad, kad to vismazāk gaidi.
Izrādē “Rīga”
“Hamlets”
“Mīla stiprāka par nāvi”
“Fēlikss un Felicita”
“Divas Lotiņas”
“Mēness ūdeņi”
“Mirabo”
“Skroderdienas Silmačos”
“Kliedziens”
“Melnais Princis”
Daudz lomu Dace Bonāte nospēlējusi pie režisora Valda Lūriņa, ar kuru viņu saistījusi arī dzīve, pie šī tandēma pieder jau minētā loma “Trīs draugos”, Hēro V.Šekspīra “Liela brēka, maza vilna”, Anta L.Stumbres “Sunī”, titulloma izrādē “Momo”, Māra M.Zīverta “Cilvēks grib dzīvot”, traki populārā Baltinavas puses Anne no “Latgola.lv”, Florense Dženkinsa komēdijā “Žilbinoši” un, protams, Bille – viņas pēdējā laika nozīmīgākais darbs ar visgarāko skatuves mūžu, par kuru Dace Bonāte saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā labākā aktrise 2009. gadā.
Interesanti, ka tikpat daudz t.s. lielo un radošajā mūžā nozīmīgo lomu tapušas pie citiem režisoriem, īpaši pie tiem, kas paši savā pasaules uztverē ir asi ironiski. Tā Krodera “periodā”, kad viņš Nacionālajā teātrī strādāja pastāvīgi, tapa gan Martirio “Bernardas Albas mājā”, gan Elizabete Proktore A. Millera “Salemas raganās”, atnesot Spēlmaņu nakts nominācijas. Savukārt pie Pētera Krilova māksliniece nospēlējusi gan dzīves aizlauzto Dinu I.Ābeles “Dzelzszālē”, gan Tīnu “Asperna vēstulēs”. Bet sadarbībā ar Regnāru Vaivaru tapa ekstravagantā Marta E.Olbija “Kam no Vilka kundzes bail”, arī par šo lomu viņa nominēta Spēlmaņu nakts balvai.
Jubilejas reizē noteikti vēlos pieminēt vēl divas lomas – Māti Ž.L.Lagarsa “Tas pasaules gals” kursabiedres Ināras Sluckas režijā, un Ākstu, iespējams, nepelnīti nenovērtētajā Indras Rogas “Karaļa Līra” interpretācijā. Te runātais Daces Bonātes jeb Āksta monologs, adresēts Dievam, debesīm un liktenim, pieder pie man neaizmirstamiem teātra iespaidiem, un ne jau tikai Šekspīra nemirstīgo vārsmu dēļ, arī tās dzīvesgudrās un traģiskās intonācijas dēļ, ar kādu tie tika izrunāti nu jau aktrises brieduma gados, bet ko, atskatoties atpakaļ, varēja sajust jau viņas jaunībā.
Sirsnīgi sveicinot jubilejā un vēlot veselību,
reizē personīgi un visa kolektīva vārdā,
Ieva Struka
“Latgola.lv”
“Juveliera jubileja”
“Žilbinoši”
“Katls”
Informācija par Daci Bonāti arī šeit http://100.teatris.lv/personality/326