Ideja apsveikumam radās, noklausoties Artura Krūzkopa sarunu ar šodienas jubilāru Nacionālā teātra raidierakstā “Klausies Nacionālo!”, tāpēc vispirms iesaku noklausīties to un tad lasīt šo, jo “šis” lai ir atsauce uz “to”.
Zināmā vecumā nozīmīgu piepūli vajag, lai vienkārši pieceltos un darbotos
Tāpēc pandēmijas laikā teātris daudz piedomāja, lai Voldemārs Šoriņš būtu aizņemts un laika posmā no 2020. gada 12. marta, kad teātris tika aizslēgts, līdz jubilejai 2022. gada 24. novembrim, jubilārs sagatavojis lomas šādos jauniestudējumos – Stendāls un citas lomas izrādē “Sarkanais un melnais”, VDK majors Vinkels R.Rauda “Perfektā teikuma nāve”, Vectēvs virtuālās realitātes izrādē “Atver acis”, Ilgass un Johanness A. Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, Meistars Ķirsis un Lapsa K.Kolodi “Pinokio piedzīvojumos”. Turklāt par Stendāla lomu un citām lomām viņš saņēma teātra vadības ceļojošo balvu – Kārļa Sebra gredzenu, tātad šai izrādē teātra Aktieru zālē, režisora Edmunda Freiberga vadīts, izdarīja ko tādu, kas viņam ļāva būt pārliecinošākam par citiem ne mazāk talantīgiem un darbīgiem kolēģiem.
Un tomēr viņš celtos un arī otrreiz dotos apgūt aktiermākslu
Voldemāra Šoriņa teātra pedagogs ir Alfreds Jaunušans, viņš beidz Konservatorijas teātra fakultāti 1975. gadā un izjūt zināmu satraukumu, vai netiks nosūtīts darbā uz Liepājas teātri, jo tā galu galā ir viņa dzimtā puse, bet nekā – Šoriņu atstāj Rīgā, un 47 Nacionālajā teātrī nostrādātie gadi ir pamatīgs laika posms, kas sagādājis gandarījumu un tikšanos ar daudziem režisoriem. Interesanti, ka tieši pēdējā laikā jubilārs sapratis, ka viņš nedzīvo un nestrādā tikai savas paaudzes vidū, īpaši bieža izveidojusies sadarbība ar Valteru Sīli, bet arī citi režisori mēdzot būt gluži jauki, kā pierādījies “Pinokio piedzīvojumu” laikā. Tomēr režisors, kurš licis aizdomāties par to, ka pārmiesošanās māksla var aizkļūt līdz saules pinumam, var būt postoša un veselībai kaitīga, ir bijis Mihails Kublinskis. Tas noticis nevis teātra izrādē “Romeo un Džuljeta”, kā varētu domāt, kur jubilāra spēlētais Merkucio palicis daudzu skatītāju atmiņā, bet televīzijas uzvedumā “Altonas gūstekņi”, kur Franča lomā Voldemārs Šoriņš nospēlē gan indivīda, gan laikmeta traģēdiju – reiz esi pieņēmis vardarbīgu ideoloģiju par savu, tu vairs nevari “atmazgāties” un pat pilnīga atteikšanās no visa nenozīmē dvēseles mieru.
Nozīmīgākais iedvesmas avots ir paša iztēle
Jubilārs arī jubilejas intervijā par īstu talantu pirmām kārtām nosauc savu kursabiedreni Lāsmu Kugrēnu, ar kuru partnerībā tapa jau pieminētie “Altonas gūstekņi”, ar kuru viņš spēlējis kopā daudzās izrādēs un kura bijusi aktrise arī Voldemāra Šoriņa paša iestudētajos skatuves darbos. Līdzās Dieva dotajam Lāsmas talantam, viņš savējo nosauc par racionāli saprotamu un ar atbildības sajūtu pret darbu izveidotu. Tomēr ne grāmatas, ne citu teātru izrādes jubilāru nesauc uz jauniem apvāršņiem tik lielā mērā, kā paša izfantazētais, un tam var ticēt, ja zina, ka…
Bērnība, kas pavadīta īstos laukos, ir dzīves pieredze, ar kuru negribas dalīties
Galu galā lauki vēl bez nebeidzami daudziem darbiem nozīmē arī zināmu vientulību vai divvientulību ar brāli, tāpēc Vērgales laiku jubilārs nevēlas detalizēti aplūkot. Bet, ja reiz fantāzija ir Šoriņam, tā ir arī viņa skatītājiem un šī apsveikuma lasītājiem, tāpēc lai viņi paši iztēlojas mazo Voldi tālajās 20. gadsimta 50. gadu beigās skraidām pa pļavām un audzējam iztēli.
Daudz lielāku gandarījumu sagādā komēdijas, nevis traģēdijas
Nu, protams, ka tā, jo komiskās un raksturlomas nelien aiz ādas, nerakņājas dvēselē, bet ļauj smīdināt un iepriecināt publiku. Viena no tām ir rudmatainais švīts Rūdis rūtainās biksēs no “Skroderdienām Silmačos” – loma, kurā Voldemārs šarmē visa vecuma skatītājas, lai gan nav nemaz tik labi audzināts, jo grūž gludekli Pindacīšai pie deguna un kaitina Zāru, bet, kad pienāk svētku vakars, tieši viņš dancina Maigas Grīnbergas augumā mazo kaimiņmāju līgotāju. Pa vidu ir vēl dažs labs spožs darbs, bet kvantitatīvi ar Rūdi sacenšas Pīters no jaunāko laiku grāvēja
“Latgola.lv” un “Latgola.lv-2”, Ontana un Annes kaimiņš, kurš vienlīdz bieži uzturas gan savās, gan kaimiņmājās. Patiesības labad jāpiebilst, ka no turpat 80 lomu garā saraksta lielākā daļa jubilāra lomu tomēr bijušas dramatisma pilnas lomas, kurās humora vien tik, cik dzīve pati traģikomiska. Toties pilnā mērā savu humora izjūtu jubilārs izmantojis, kopā ar kursabiedru Zigurdu Neimani darbojoties ārpus teātra.
Lai tie jaunie ņemas, arī viņi reiz būs veci
Tieši tā Voldemārs Šoriņš izturas pret gados jaunākiem kolēģiem – ar labvēlību, bet nelielu distanci, jo agri vai vēlu pienāk brīdis, kad pārņem sajūta – viss reiz ir bijis, un visbiežāk atkārtojas jaunu teātra mākslinieku vēlme beidzot sākt veidot jaunu teātri. Bet, tā kā jubilārs turpina strādāt, viņam ir iespēja sagaidīt vēl vairākus “jaunos teātrus”.
Drošības labad nelasa rakstus par sevi, jo ticēt nevar ne pārāk labiem, ne pārāk sliktiem vārdiem
Tāpēc ir diezgan liela varbūtība, ka šo rakstu viņš neizlasīs, pat ģimenes skubināts, un varbūt labi, jo viņš jau patiešām zina, kas viņš ir – Voldemārs Šoriņš, cienīts un mīlēts Latvijas Nacionālā teātra aktieris, vīrs, tētis un vectētiņš, šīs dienas jubilārs.
Teātra kolēģu vārdā apsveikuma rakstu sacerēja
Ieva Struka