Sagaidot aktrises Bertas Rūmnieces 50. darba gadu jubileju 1932.g., kritiķis un toreizējais Nacionālā teātra direktors Artūrs Bērziņš rakstīja: “Bertas Rūmnieces jubileja ir latviešu teātra jubileja. Viņas panākumi ir latviešu teātra un līdz ar to vairāku aktieru paaudžu panākumi”. Jo savas mākslinieces gaitas viņa aizsāka latviešu teātra rītausmā, kad izrāžu skaits bija tikai ap 20 gadā, kad darbs teātrī vairāk līdzinājās labdarībai, balstītai uz nenogurstošu darba gribu un ideju. Un tā cauri revolūcijām un diviem pasaules kariem līdz 1953. gada pavasarim, šķiroties no dzīves dienu pēc nīstā tirāna Staļina nāves / pat būdama smagi slima, atkārtoja, ka aiziešot tikai pēc viņa/.
Nedaudz paskolojusies kādā Rīgas meiteņu skolā, ienācēja no Kokneses puses, sekojot Ā. Alunāna sludinājumam laikrakstā, pieteicās Rīgas Latviešu biedrības teātrī. Viņas ”universitātes” tā arī paliek- pašas izcilā intuīcija, emocionālā pasaule, dzīvē noskatītais un grāmatās izlasītais /viņas ģērbtuves kolēģes Rūmniecīti atcerējās vienmēr lasošu/ . Viņa bija dabas dots “tīrradnis”- talants, kurš tikai jāiekomponē izrādē, lai tad atmirdzētu visā latvisko izjūtu daudzveidībā.
Interesanti, ka pat jaunībā, ja atmetam “dežūrlomiņas”— dienestmeitas un citas bezvārda, Berta Rūmniece nav atveidojusi nevienu jauno varoni, meiteni vai sievieti. Un prāts arī neesot nesies uz tām. Viņas daļa – raksturlomas, vecākas dzīves pieredzējušas sievietes, mātes – sirsnību un saulainu prieku izstarojošas. Spēlējusi ārkārtīgi daudz gan drāmās un traģēdijās, arī komēdijās. Pati gan uzskatījusi, ka viņas mākslinieciskā būtība nav komiska. Un kaut arī lomu saraksts mudž no tā sauktajām “komiskajām vecenēm” ar spēcīga, gaiša humora devu, viņai vismīļākās bijušas lomas ar skumju rezignāciju. Jo, kā pati uzsvērusi- dzīve tomēr ir jūgs,- darbs, aicinājums atsvabina – un tur arī tās piepildījums.
Izrāvusies no ikdienas pienākumiem piecu /pie kam vēl četri bija pāragri zaudēti/ bērnu ģimenē – te nu gandrīz kā tai anekdotē, ka vecākiem jārūpējas par saviem bērniem līdz sirmam vecumam,- it visu atdodama “bērniņiem”, kas sen jau bija cienījamos amatos,- uz izrādi viņa nāca kā uz dievkalpojumu, jau pāris stundu pirms sākuma. Viņai iedalītā loma bija vienīgi viņas , te nekādu dublantu, aizvietotāju attiecības netika pieļautas: no rīta piedzemdējusi bērnu, vakarā viņa bija teātrī un, nedod Dievs, ka kāda bija sākusi grimēties viņas lomai… Tas tā- no teātra dzīvās folkloras.
“Klusās, mīlošās, un dzīvi ar dvēseli vērtējošās latviešu mātes sirdi Berta Rūmniece ir tēlojusi tik labi un patiesi kā neviens pirms viņas un vēl līdz šai dienai. Viņa ir šīs pelēkās, nedramatiskās personas padarījusi mūsu dramatiskā mākslā ne tikai par ļoti mīļām, skaistām un audzinošām, bet arī par tikpat centrālām, kā drāmu varoņus”,- tā 1932. g. rakstīja izglītības ministrs Atis Ķeniņš. Bet pati Berta Rūmniece teikusi, ka viņa gribot tautas atmiņā saglabāties ne kā raiba ākste, bet kā cildena latvju māte. Latviešu teātra vēsturē viņa arī ir iegājusi ar pievārdu- latviešu teātra māmuļa. Kā pirmā no šīm mātēm minama Rūdolfa Blaumaņa Indrānu māte…
Nacionālā teātra parketa foajē sienā tai pašā nozīmīgajā 1932. gadā tika novietots Teodoram Zaļkalnam pasūtītais Bertas Rūmnieces bareljefs. Aktrises piemiņu glabā arī viņas trešā- tā sauktā – lielo dāmu garderobe. Un tāds jauks, zīmīgs akcents: šajā mākslinieces 150. dzimšanas dienas gadā trešajā garderobē decembrī gaismu iedegs ar Ināras un Borisa Teterevu fonda palīdzību restaurētā Bertas Rūmnieces lustra.Šobrīd skaistā bronzas lustra ir nodota prasmīgu restaurātoru rokās.
Rita Melnace