15. janvārī aktrisei Ausmai Ziemelei nozīmīga jubileja. Zinu, ka viņa negrib nedz runāt par gadiem, nedz arī savas 3. ģērbtuves lokā atzīmēt jubileju. Kādu – to nenosaukšu, varat paši minēt. Bet jubilejas rindas par mūža veikumu man neviens nevar liegt uzrakstīt. “Skroderdienās Silmačos” ir tāds teikums: “Tu jau uz Pulgozniešu pusi reti atnāc.” Tāpat ir ar Tevi pēdējo sezonu laikā. Pati esi teikusi, ka arvien grūtāk Tev ieiet savā 3. ģērbtuvē: loks it kā noslēdzies, vairs nejūties īsti piederīga. Taču Tu joprojām esi aktrise, kas vairāk nekā 50 gadus atdevusi šim teātrim. Jau ar savu pirmo ienākšanu pēc Teātra fakultātes beigšanas kopā ar kursabiedrenēm Intu Tiroli un Valdu Freimūti esi bijusi spilgta, aizrautīga un azartiska. Dziedoša un dejiska (savā laikā taču mācījies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā). Spicā meitene. Ja teātra 60. gadu repertuārā būtu bijis kāds tikko triumfa gājienu pāri pasaules skatuvēm sākušā jaunā žanra – mūzikla iestudējums, varbūt latviešu teātris būtu ieguvis spilgtu šī žanra mākslinieci. Pat sejas vaibstos viņai bija kaut kas no Bārbras Streizandes oskarotā smieklīgā skuķa…
Vecos laikos, kad aktieru ansambli komplektēja pēc tā sauktā ampluā principa, aktrises darba līgumā tiktu ierakstīts “uz travesti un subretes lomām angažētā”…Varbūt Jaunatnes teātrī savās jaunajās dienās viņa būtu rakstījusi krāšņāku biogrāfiju līdzās Veras Singajevskas bezbēdīgajiem vai arī žēlojamiem puišeļiem un meitenēm. Kaut kā pati dzīve Radiofonā saveda kopā ar šo iemīļoto mākslinieci – abas bija neaizmirstams Kāpēcīšu pāris populārajos izzinošajos bērnu raidījumos.
Pavērsim gadu priekškaru un atcerēsimies Ausmas pirmo lomu – sirsnīgo Topsiku Alekseja Arbuzova “Tālajā ceļā”, arī izlutināto Princesi Jāņa Anerauda “Karalistes galā”, temperamentīgo zvejniekmeiteni Keku Karlo Goldoni “Kjodžas skandālā”, mātesmeitas Dzilnu un Mariannu Leona Paegles un Jevgeņija Švarca pasaku lugās “Runga, iz maisa!” un “Pelnrušķīte”, piena kunkulīti, draiski koķeto Ieviņu Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos”, vīzdegunīgo ģimnāzisti laukos Emsi Hugo Raudsepa “Mikumerdi”, fikso Džipsiju Džordža Fārkera “Kavalieru viltībā” un vēl, un vēl… Bet Pindacīša, Tomulīša vai Bebene neizprotamu apstākļu dēļ viņai gājušas secen, kaut gan būtu varējušas būt kādā no daudzajiem šīs komēdijas iestudējumiem…
“Teātris kā spēle” – šis raksturojums organiski kļuva par aktrises Ausmas Ziemeles individualitātes pamatu pamatiem. No spēles šī vārda labākajā nozīmē veidojās viņas skatuves tēlu dzīve, no spēles, nevis no dzīvē noskatītā, atdarinot to vai citu rakstura īpašību. Spēlēt un reibt no šīs spēles, izjust un dāļāt prieku – pēc šiem likumiem vadījās arī viņas negatīvie pasaku personāži, un līdz ar to tēla rakstura nejaucības izcēlās tieši šī spēles prieka gaismā, nevis kādai tur tēla kroplās psiholoģijas atklāsmei.
Varbūt ne vienmēr aktieru radošo biogrāfiju veidotājs režisors ir redzējis viņu tai vai citai lomai: ir bijušas tukšās sezonas kā ikvienam māksliniekam, periodi, kad šķiet – kā saņemties un pārvarēt sev neierastāka materiāla pretestību, kā tas bija ar dzīves pabērna Viktorijas lomu Paula Putniņa lugas “Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties” iestudējumā. Bet Ausma Ziemele bija izgājusi profesores Veras Baļunas aktieru audzināšanas skolu, un tā bija jūtama ikvienā lomā turpmākajos darba gados. Vienas lomu nošķiras nomainīja citas, kas lika meklēt smalkākus un ārēji it kā nemanāmākus rakstura atklāsmes paņēmienus, tēla psiholoģiju šifrējot. Aktrises iejūtības un uzticības potenciālu smalki prata atklāt Ināra Slucka vienā no saviem pirmajiem režijas darbiem – Noras Ikstenas “Amariļļos” , kur Ausma pārtapa ilgstoši slima cilvēka kopšanas nogurdinātā Sievietē.
Reiz viena no ārzemēm iebraukusi režisore no savu prestižo skolu augstumiem noniecināja latviešu aktieru ieaudzināto un kopto attieksmi pret teātri un savu profesiju. Arī Ausma Ziemele visu šo vairāk nekā pusgadsimtu godprātīgi un svēti kalpojusi savam teātrim. Nekad nav to noniecinājusi, aprunājusi, iesaistījusies intrigās. Kā arī nedz glaimojusi, nedz izlikusies, kādu labumu izsist cenzdamās. Viņā ir pat šai profesijai un videi neraksturīga noturība pret lišķīgu vārdu, taisnprātība un uzticība. Uzticība draudzībā. Kā daudzas seno laiku aktrises, viņa savu “no teātra tukšo laiku” prot piepildīt ar skaistumu dārzā un mājā, attiecībās ar sev mīļajiem…
Ikvienai, pat visepizodiskākajai lomai viņa joprojām atrod savu knifiņu, dzīvē noskatītu “odziņu”, viņas acis mirdz, viņa ļaujas spēles azartam, jo viņā mīt spēlmaņa priecīgā dvēsele. Kā viņa prata izstāstīt Edvarda Vulfa “Grietēna likteni”, kā kopā ar Edgaru Girgensonu vai Arni Līcīti nodziedāt “Meitene zeltene” teātra “kāpostniekos” (iedomājieties, tādi – un kādi vēl! – tika sarīkoti visbezcerīgākajos stagnācijas gados). Bez viņas vokālo dotību izmantošanas savā laikā neiztika neviens muzikālais iestudējums.
Un nevar nepieminēt Ausmas jau cienījamos gados darbošanos ansamblī “Ku kū!”, kas vairākus gadus mina uz papēžiem populārajam, visā Latvijā koncertējošajam “Greizajam ratiņam”.
Bet, runājot par popularitāti, šodien aktrisi vairāk gan atceras un pazīst no TV seriāla “Dzīvoklis”, ko tā arī pateica kolēģis Ivars Kļavinskis, Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmijas pasniegšanas reizē (tajā gadā to saņēma abi: viņš par tābrīža sasniegumiem, Ausma Ziemele – par mūža ieguldījumu Nacionālajā teātrī): “Ak, kā Jūs, Ausmiņ, man tur patikāt ar savu rūpi par Jančuku!”
Rita Melnace