Mīla un naids Nacionālajā teātrī…
Teātra kritiķa un teātra režisoru un aktieru attiecības nereti norisinās itāļu ģimenes stilā jeb itāļu neoreālistiskā kino stilistikā – te netrūkst asu vārdu, kaislību, negantu strīdu, kvēlu apskāvienu, klusuma un ignorances un šampanieša glāžu šķindoņas pirmizrādes ballē. Jo lielāks kritiķis, jo skaļākas viņa un teātra attiecības. Līdz beidzot abas puses to uzver kā ritualizētu spēli, kas pieder pie teātra iekšējās dzīves.
Šorīt mūžībā aizsaukta Silvija Radzobe. Profesore, teātra un literatūras zinātniece, asa, godīga, ironiska, erudīta, teicamu valodu apveltīta kritiķe. Mana skolotāja. Tieši tāpēc šoreiz atvadu vārdos izvairīšos no jebkā personiska, jo Silvijas un Nacionālā teātra stāsts nav Silvijas un mans stāsts, kurā, protams, bija un mūžam paliks tieši tikpat daudz kaislību.
Šā gada janvārī Silvija saņēma Normunda Naumaņa balvu kritikā. Arī viņu attiecības ir vesels stāsts, nebūt ne harmonisks, tomēr zinu, ka nu, kad Normunda Naumaņa tik ilgi vairs nav starp mums, Silvija bija priecīga, šo balvu saņemot, jo visi strīdi, pat ja nebija aizmirsti, tomēr bija ieguvuši to gludumu, ko daudzās vētrās un nerimstošos viļņos iemanto jūras oļi. Turklāt Silvijai līdzās tai dienā bija otra nominante ar tādu pašu uzvārdu – viņas meita Zane.
Šā gada 29. aprīlī būtu bijusi viņas 70 gadu jubileja, cipars, kas viņu mazliet nervozēja, jo viņa svēti ticēja, ka cilvēkam jāiet līdzi laikam, kā jau to vēstī viņas doktora disertācijas un pirmās grāmatas nosaukums “Cilvēks un laiks Gunāra Priedes lugās”. Bet laiks nav žēlīgs.
Starp šā gada janvāri un 21. aprīli, kad apklusa viņas sirds, bija arī slimības laiks. Tajā Silvija ievēroja slepenības taktiku, tikai paši, paši tuvākie zināja, ka spēki dilst.
Interesantā kārtā visu viņas radošo dzīvi Nacionālais teātris nebija viņas mīļākais teātris, kaut arī te strādāja viņai simpātiski un tuvi mākslinieki un ilgu gadu cilvēciski sirsnīgas attiecības viņu saistīja ar režisoru Edmundu Freibergu. Iemesls šai atturībai bija viņas ideāli mākslā, Nacionālais tiem netuvojās (vai nesekoja) tādā tempā, kā viņa būtu gribējusi. Toties, atnākot Ojāram Rubenim, abiem jau pieminētajā itāliskajā temperamentā publiski izplēšoties, iestājās profesionāli piepildītu attiecību periods, kurā Silvija Radzobe gluži personiski novērtēja novatoriskos režijas darbus un vēl personiskāk pārdzīvoja atsevišķas neveiksmes. Ne vienmēr viņas viedoklis sakrita ar teātra cilvēku viedokli, bet nekad viņas viedoklim neviens sakāpināti jūtīgo teātra cilvēku vidē nav piekarinājis birku “pirkts”, “stulbs” vai “izvairīgs”, viņas viedokli gaidīja un tam uzticējās, piedodot to kļūdas procentu, kurš tajā bija kā jebkurā citā mākslas darba radīšanas procesā. Intuīcija un pieredze, erudīcija un īstas emocijas, tas viss piemita Silvijai Radzobei, un mēs vēl pieminēsim tās kā reti sastopamas parādības mūsdienu pasaulē.
Silvija bija darba zirgs, viņa nemācēja nestrādāt un viņas paveikto un iesākto darbu skaits ir liels. Vai un kas to spēs turpināt tādā intensitātē, ar tādu vērienu un.. ar tādu humora izjūtu…
Izsakot līdzjūtību Zanei,
Latvijas Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka
Edgara Groševa foto no Silvijas Radzobes lekcijas par F.G.Lorku un izrādi “Asins kāzas” Nacionālajā teātrī.
Šeit Silvijas Radzobes un Ojāra Rubeņa saruna Nacionālā teātra žurnāla “Būs!” 2014. gada rudens numurā ar zīmīgu nosaukumu “Kritika nekad nebeigsies” : https://teatris.lv/lapas/teatra-zurnals-bus