Pasaki, ko tu lasi, un es pateikšu, kas tu esi… Protams, tas nav vienīgais, kas ļauj mums spriest par kāda cilvēka mūžu. Tomēr Ilgas Hincenbergas gandrīz 95 gadus garajam mūžam noslēdzoties, šķiet būtiski pieminēt, ka reiz, 80. gadu sākumā viņa bija sagatavojusi latviešu tautas pasaku programmu un uzstājās ar tām visā Latvijā. Gribi negribi, nākas aizdomāties, kāpēc tieši tāda bija viņas izvēle, ko viņa domāja tumšos ziemas vakaros, ilgus gadus dzīvojot viena Alūksnes mājās jeb pils oranžērijā, kādus sapņus sapņoja līdzi savam vīram – izcilajam arhitektam Modrim Ģelzim –, dēliem Andrejam, arhitektam junioram, un Kristapam, māksliniekam, tāpat mazbērniem, kas arī saistīti ar mākslu.
Ilgas Hincenbergas pašas mūžs mākslā nebija uzskatāms par sevišķi veiksmīgu, jo, kaut arī viņa savas skatuves gaitas pirmajos pēckara gados sāka ar lielu apņēmību un 50. gadu vidū nospēlēja gan Dinu Raiņa “Jāzepā un viņa brāļos” (1956), gan Mariju Blaumaņa “No saldenās pudeles” (1958), tāpat Inesi Pētera Pētersona debijas darbā “Balto torņu ēnā” (1959), bet 60. gados – Sondru Teodora Dreizera “Amerikāņu traģēdijā” (1960) un Gitu Vītolu Gunāra Priedes “Miks un Dzilna” (1963), turpmākais mūžs bija tikai daļēji piepildīts ar aizraujošiem, pat ja tie būtu bijuši nelieli, skatuves uzdevumiem. Un tomēr dzīve un darbs te bija līdzsvarā, jo liela rūgtuma pret likteni vai teātra vadību Ilgā Hincenbergā nejuta.
Simboliskā veidā viena no pēdējām lomām Ilgas Hincenbergas mūžā ir 1992. gadā izrādē “Mans dzimtais nams”, kur viņa pie Alfrēda Jaunušana nospēlē fon Klebsa kundzi. Viss turpmākais mūžs veltīts savam namam un savai dzimtai.
Lai gaišs ceļš mūžībā!
Latvijas Nacionālā teātra vārdā
Ieva Struka
