Kad 2004. gada pirmsjāņu dienās tika ieplānots Latvijas Nacionālā teātra rekonstruētās ēkas atklāšanas pasākums, teātris pasūtināja komponistam un teātra kādreizējam muzikālās daļas vadītājam Mārtiņam Braunam muzikālu skaņdarbu ar Māras Zālītes vārdiem “Poēma par Skatuvi”. Kā dažkārt notiek, Braunu vairāk iedvesmoja pats remonta jeb vecā pārradīšanas motīvs un tapa viņa skaņdarbs “Poēma par remontu”, bet savu veltījumu skatuvei uzrakstīja komponists un teātra muzikālās daļas vadītājs Valdis Zilveris.
2004. gada 21. jūnija vakarā izskanēja abas muzikālās poēmas, bet atklāšanas vakaram par godu izdotajā programmas grāmatiņā Mārtiņš Brauns atzinās savā mīlestībā teātrim. Nu, kad viņš devies mūžībā, mēs vēlamies atvadīties no viņa ar viņa paša vārdiem, jo labāk par viņa un teātra attiecībām mēs nepateiksim. Mūsu mīlestība bija abpusēja.
Teātris – cita realitāte. Teātris – sapņu pasaules makets. Ko nevar dzīvē – to var teātrī. No kā bija bail dzīvē… nebaidījos teātrī.
Esmu komponējis ap 100 izrādēm dažādos Latvijas, arī Lietuvas un Krievijas teātros, bet Latvijas Nacionālais teātris man bija pirmais, tur arī nostrādāju septiņus gadus par muzikālās daļas vadītāju, ar to mans liktenis savijās jo cieši.
Esmu pateicīgs. Sentiments un maigums pārņem, atceroties, kā strādājām. “Sensācija”, “Kavalieru viltība”, ”Jūlijs Cēzars”, “Pīļu medības”, “Jaunības putns ar saldo balsi”, “Blūzi”… Maza daļiņa – trīs dejas no manis ir arī “Silmačos”. Neaizmirstami ir kolēģu Pētera Plakida un Imanta Kalniņa darbi – no tiem mācījos, ietekmējos. “Lorencačo”, “Lilioms”, “Brīnumainā kurpniece”…
Grozi kā gribi – mans teātris. Un man ir ko teikt. Bet vārdos nevaru formulēt visu, ko jūtu ar sirdi, un vai vajag? Mani vārdi var sašaurināt un padarīt to viennozīmīgu, ko gribu pateikt par mūziku. PPR jeb “Poēma par Remontu” ir instrumentāls darbs. Lasot Māras Zālītes “Poēmu par Skatuvi”, iecerēju veidot otru poēmu par remontu. Lai abi darbi “sarunājas”, kontrastē, un tad abu iespaidā rodas trešais. Arī kino tā notiek: bilde + mūzika = X. Tad ir veicies.
Negribu mazināt klausītājiem atklāsmes prieku, tāpēc neko daudz priekšā neteikšu – tikai dažus pavedienus. “Poēma par Remontu” ir trīs daļās. Laiks, kad sajauktas prioritātes “radīt” vai “ražot”. Glezniecībā, mūzikā, teātrī, televīzijas filmās. Ražot, lai pārdotu un atkal pirktu, vai radīt, lai runātu no sirds uz sirdi. Dzīvība vai lieta, priedes vai zāģmateriāli, draugs vai pircējs. Šis periods jāpārvar. Neatlaidība, pacietība, enerģija… Laiks, kad teātris nav mājās. Remonts pa visām līnijām. Atmiņu sentiments, gaišums, smeldze… Un cauri visam spēle, radošs azarts kā ideāls.
Valša vai polonēzes īsas vīzijas… Uztveriet nopietni, uztveriet kā joku, kā melno humoru, uztveriet kā troksni – tās Jūsu iespējas – vienalga, tikai neesiet aizslēgti. PPR sākas un beidzas ar melodiju. Šai tēmai ir arī vārdi, bet tos izlēmu paturēt pie sevis. Dziedāt bez vārdiem, darīt bez vārdiem, mīlēt (arī “šo valsti”) – bez vārdiem. Ja atcerēsieties melodiju vai dzirdēsiet to vairākreiz – saceriet vārdus paši. Un dziediet.
Mārtiņš Brauns
Komponists
Mārtiņa Brauna 65. jubilejas koncerta translācija no Latvijas Nacionālā teātra, 2016. gada 23. novembris
Simfoniskais tēlojums “Poēma par Remontu”
4:08 – 27:15