Cielava baltgalve
Latviešu folklorā ir daudz dziesmu par lieliem putniem un par maziem putniem, savukārt ja iedziļināsimies putnu sugās, kas apdziedātas visvairāk, starp līderēm noteikti būs cielava. Pirmām kārtām, viņu katrs būs redzējis, otrām kārtām, viņa ir rosīga.
Rosīgums ir viena no tām īpašībām, ko savukārt viegli piedēvēt šīs dienas jubilārei Intai Tirolei, par to viņu var gan apbrīnot, gan cienīt, gan mazliet pat apskaust, jo mājās “iesēsties” ir tik viegli, bet Inta uz to nav parakstījusies un, visticamāk, arī neparakstīsies.
Kaut arī Nacionālam teātrim bijusi uzticīga visu mūžu un spēlējusi tur lielākas un mazākas lomas, dzīves otrajā pusē viņa pamanījusies doties radošās ekspedīcijās arī uz neatkarīgajiem teātriem, kas liecina, ka viņas garam nepieciešams adrenalīns un rosīga atmosfēra.
Labais tonis allaž prasa pieminēt pirmās lielās lomas, bet, ik jubilejā tās atgādinot, tas vairāk kļūst par oficiālu “nodevu”, tāpēc šoreiz gribas vairāk izcelt pēdējo gadu darbus, kas ir tiešs apliecinājums jubilāres enerģijai un interesei par dzīvi.
Tā Viestura Kairiša “Baltiešu gredzenā” 2019. gadā Inta Tirole iejutās vienā no trim Aurela vectantēm, kuras ne tikai greznās kleitās sēdēja uz skatuves un atcerējās agrākos laikus, kad pasaules kārtība vēl nebija sajaukta. Tantes iedrošināja Aurelu dzīvot un atkal mīlēt, viņas savā veidā bija “savedējas”, kas veicināja Artura Krūzkopa Aurela satikšanos ar gados jaunāko radinieci – Agneses Budovskas spēlēto Madelēni. Tas bija stāsts par vācbaltiešiem Vidzemē, un savā ziņā vectantes Agātes loma sasaucās ar Intas Tiroles dzīves pieredzi personiskajā draudzībā ar kungu no Šveices, vācu “Ordnung” staroja arī no viņas varones stājas un piešķiebtās galvas.
2017. gada pavasarī Inta Tirole kopā ar Līgu Liepiņu teātra Aktieru zālē savukārt sastapās ar pavisam jaunajām teātra māksliniecēm – režisori Lauru Upenieci un dramaturģi Lailu Burāni, lai iejustos divu vecmāmiņu lomās, kuras reiz, savu bērnu kāzās, kas notika 1991. gadā, tātad Latvijas neatkarības pirmajā gadā, sastrīdējās, bet neizrunātais konflikts ģimenē joprojām liek lauzīt galvu viņu nu jau pieaugušajai mazmeitai, ko spēlēja Ance Kukule. Cilvēks un laikmets, kurā viņš dzīvo, arī sasaucās ar Intas Tiroles dzīves pieredzi, jo viņai un viņas dzīvesbiedram Jūlijam Bebrišam atmodas gados izveidojās draudzīgas attiecības ar dramaturgu Mārtiņu Zīvertu, kurš dzīvoja Stokholmā.
Savukārt lielākā Intas Tiroles loma pēdējos gados tapusi Dirty Deal Teatro, kurā viņa “viesojas” partnerībā ar Jāni Skani, nospēlējot vecumdienu attiecību stāstu Lindas Rudenes lugā “Armastus”. Arī te viņa ir galvenās varones vecmāmiņa, Latvijā dzīvojoša igauniete, vārdā Virve. Lai cik labas būtu attiecības ar mazmeitu, dzīve katrai ir sava, tāpēc vecmāmiņa atrod sev draugu Igaunijā un līdz ar šo draudzību arī jēgu dzīvei. Cita starpā tā nav vienīgā viņas loma DDT izrādēs, tātad – skaidrs, ka gadu skaits mākslā ir pavisam relatīvs jēdziens.
To, kāds spēks ir mīlestība un kā tā maina cilvēku ikkatrā vecuma grupā, izrādes “Armastus” recenzijā, raksturojot Intas Tiroles spēli, precīzi uzsvērusi Valda Čakare, tāpēc, atļaujoties garāku citātu apsveikuma vārdu nobeigumā, novēlu dzīves prieku un mīlestību gan savā, gan visa Latvijas Nacionālā teātra vārdā.
“Intas Tiroles Nacionālā teātra repertuārs palicis prātā galvenokārt ar komiskām lomām. Aktrisei piemīt spēja tēla individualitātes spilgtumu apvienot ar ticamību, kas nezūd arī DDT tuvplāna apstākļos. Visvairāk šo iekšējās patiesības klātbūtni var novērtēt liriskajās ainās, kurās aktrises mierīgā lietišķība neitralizē jūtu pārmērības un pasargā no ieslīgšanas ārišķīgā sentimentā. /../ Jubilejas svinību ainā, kad mazmeita Omei pārmet to, ka viņa pateicības vārdus velta tikai igauņu radiem un it īpaši Reinam, aizmirstot par savu latviešu ģimeni, aktrise spēlē tik lielu Omes aizņemtību ar sevi, ka top skaidrs – mīlestība ir egoistiskas jūtas. Tās izturas netaisni pret visu pasauli, izņemot vienu cilvēku, kurš šajā brīdī ir svarīgāks par citiem.” (Satori.lv, 2.07.2019)
Ieva Struka