Kaut kā Lielā Kārļa Sebra simtgades atceres svinību ēnā ir palikusi otra Nacionālā teātra dižgara – režisora, pedagoga un izcilā aktiera ALFREDA JAUNUŠANA , tiesa gan, tikai 95. dzimšanas dienas atcere. Lai gan bija laiki, kad viena jubilejas svinībām sekoja otra- abu neatkārtojamo personību un izcilā humora iekrāsotas – atšķirīgas un tomēr tik līdzīgas…
Alfreda Jaunušana nozīme visa latviešu teātra vēsturē ir dokumentēta un nav vēlreiz it kā jāpierāda. Varbūt vienīgi aiz režijas un neparasti jaudīgā aktiera talanta novērtējuma mazāk izcelts viņa ieguldījums Nacionālā teātra ansambļa veidošanā, izaugsmē un attīstībā. Par viņu sarakstītas grāmatas un apcerējumi, veidoti radio un TV portreti. Bet tā pēdējā grāmata, kuru viņš kopā ar līdzautoru bija iecerējis uzrakstīt, par mākslas un mūžības tēmām domājot, tā arī netika uzrakstīta. /Un diez vai arī būtu uzrakstījusies, jo viņš savā būtībā bija teātra praktiķis ar izcilu mākslinieka intuīciju, pats neapjaušot kā un no kurienes tā darba procesā „pieteicās”, vispārinājumi un formulējumi nebija viņa stiprā puse./
Par nopelniem Latvijas Valsts labā viņš kā viens no pirmajiem LNT māksliniekiem tika apbalvots ar Treju Zvaigžņu ordeni, nemaz neminot visus tos ar profesiju saistītos goda nosaukumus, ko viņš bija saņēmis jau agrāk… Bet kā jau atzīmējis viedais cilvēka pētnieks Viljamss Šēkspīrs savā visu traģēdiju traģēdijā „Hamlets”, aizmirstības priekškars līdzcilvēku atmiņās ātri vien tiek nolaists. Sevišķi šai steidzīgajā, arī paviršajā, pārmaiņām bagātajā laikā.
Alfreds Jaunušans klusībā vēl cerēja, ka viņa 90. dzimšanas dienu nosvinēs teātrī, taču liktenim labpatikās vecmeistaru aizsaukt mūžības ceļos, kad iepriekšējā vakarā ar viņam tik tuvajām „Skroderdienām Silmačos” bija vēries priekškars teātra 89. sezonai. Taču savu „Esi sveicināts Nacionālais teātri un ARDIEVU!” viņš bija pateicis 2004.gadā, teātrim atgriežoties savās vēsturiskajās telpās ar žanra ziņā apbrīnojami izturēto E. Vulfa komēdijas „Sensācija” jauniestudējumu, atrodot lomu ikvienam „savam” aktierim, pat tādiem, kuri it kā jau bija pielikuši punktu savai mākslinieka karjerai. Ja ne citādi, tad sacerot kādu amizantu komēdijas darbībā ievītu epizodi.
Viņa- ilggadējā LNT mākslinieciskā vadītāja credo visa mūža garumā bija sava priekšgājēja, vecmeistara A. Amtmaņa- Briedīša izteiktais vēlējums- „saglabāt cilvēku teātrim un teātrī, tad mūžam dzīvs būs teātris”. Un tieši par šo cilvēku savas dzīves pēdējos gados viņš satraucās visvairāk, ar to viņš dzīvoja un viņu priecēja jebkurš cilvēcības asns pat visneveiksmīgākajā izrādē.
Teātris bija visa viņa dzīve, neapgalvošu, ka arī ģimene, jo no šāda veida saitēm viņš bija atteicies jau agrā jaunībā, grāmatā par Mikelandželo izlasījis atziņu, ka māksla mīl izredzētos, kuri tai sevi atdod visu – neteiksim- ziedo, jo A. Jaunušans nebija eksaltētu domu un vārdu lietotājs, ja arī tāds varbūt savā dziļākajā būtībā bija, nepiedodot nevienu nodevību, paviršību vai vājumu pret savu aicinājumu- Teātri. Bet tai pat laikā savās izrādēs tik daudz spējis pateikt par izkropļotām, laikmeta un varas salauztām dvēselēm. Bet vienmēr saglabājot ticību cilvēka gara un jūtu pasaules spēkam, tā ētiskajam kodolam, spējai atdzimt.
Alfreds Jaunušans nebija tāds šodienas izpratnē sabiedrības cilvēks, drīzāk vairījās ārēja spožuma, lielās pieņemšanās turējās nomaļus tādā ka vērotāja pozīcijā. Bet mīlēja mazas, tuvu draugu kompānijas, vienmēr atzīmēja savas vārda un dzimšanas dienas, no sirds izrežisējot, ko un kā likt uz galda, kā sasēdināt savus viesus.
Ļoti iespējams, ka tie retie vēl šai saulē palikušie draugi, daudzie audzēkņi un jaunākie laikabiedri vai vienkārši tie, kas atceras – šai 24. martā pacels vīna glāzi par viņiem tik dārgo Fredi nu jau aizsaules teātrī.
Rita Melnace
/Alfreda Jaunušana līdzgājēja no savas pirmās ienākšanas dienas Nacionālajā teātrī/