Teātra vecmeistara, aktiera un režisora ALFRĒDA AMTMAŅA – BRIEDĪŠA simtgades atceres svinībās, atklājot viņa dzimto māju – muzeju “Zvanītāju Bukas” Vallē. Nacionālā teātra vēsturniece, teātra kritiķe, jubilāra mūža nogalē arī tuvs draugs Lilija Dzene savā uzrunā minēja trīs vertikāles, kurām, viņasprāt, bijusi īpaša nozīme mākslinieka personības izveidē. /Savos tālākos plānos viņa bija iecerējusi uzrakstīt grāmatu, kas tā arī palika nerealizējusies. Par laimi ir ļoti laba žurnālista A. Gobas pierakstītā A. Amtmaņa-Briedīša atmiņu grāmata “Pretim saulei”./” – Divas no šīm vertikālēm atceros: baznīcas tornis, no kura viņa tēvs iezvanīja dievkalpojumus, un slaidās egles māju ielokā… Lai kas arī bija trešā- pieņemu to kā laika gaitā nenodeldēto dižā mākslinieka personības vertikāli. Bez tās Nacionālais teātris nebūtu tāds, kāds tas ir šodien, ceļā uz savu tuvējo simtgadi. Joprojām dzīvs un aktuāls tajā ir viņa pirmsnāves novēlējums teātra mākslinieciskās vadības pārmantotājam Alfredam Jaunušanam: “ Lai režisori- esošie un nākamie teātrī meklē un dara, un eksperimentē, kā vien tīk, tikai lai ievēro vienu noteikumu- nekad nepazaudē c i l v ē k u ne uz skatuves, ne skatītāju zālē. Cilvēks ir visnozīmīgākais pasaules lielums.”
Atcerēsimies vēl kādu slavenu izteiku- cilvēks ir dzīvs, kamēr vien viņu kāds atceras. Ir pagājuši trīsdesmit gadi, to starpā lielu vēsturisku pārmaiņu, bet vallēnieši ir pratuši nosargāt savu sabiedrisko muzeju un kopt sava dižā novadnieka piemiņu. Ik gadu 5. augustā – vai Nacionālais ir sācis jauno sezonu vai vēl izbauda vasaras atpūtu- teātra kolektīva pārstāvji ir kopā ar viņiem . Reizi divos gados kādam par nozīmīgu sniegumu teātra mākslā saņemot Alfreda Amtmaņa- Briedīša prēmiju. Bet muzeja īpašajā telpā krājas laureātu portreti un novēlējumi tās puses ļaudīm, un tai “zaļajai zemei”, no kuras meistars nācis un kuras būtību, radītās ētiskās vērtības un nozīmību latviešu tautas likteņgaitās tik meistarīgi pratis atklāt . Viens no vislatviskākajiem režisoriem. Minēšu kaut vai tikai divus perfektos klasiskos iestudējumus- R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”/ 1955.g./ un A. Upīša “Zaļās zemes”/ 1950.g./, izrādes, kas spilgti ierakstītas ikviena, tos redzējušus, emocionālajā un vizuālajā atmiņā.
Par cik šis ir Raiņa gads, varbūt ieskicēt abu sadarbību? – Nav šaubu par dzejnieka un dramaturga lomu “jaunā briedēna, kas platām acīm, pilnas meža burvības, skatās saulē” / tā viņu, Jaunajā latviešu teātrī ienākot, raksturojis dēmoniskais aktieris Viļums Vēveris un kas turpmāk kalpos kā pievārds, atšķirot no vecākā brāļa, talantīgā Teodora/- cilvēciskās un mākslinieciskās personības izveidē, kaut arī zināmu izpratni un aktiera meistarību viņš jau bija apguvis, kad 1912. gadā sastapās ar titullomu ”Indulī un Ārijā”. Tad Uldi “Pūt, vējiņi! “. Lomas, kuras bija iedalītas arī jaunajam censonim Eduardam Smiļģim, aizsākot latviešu teātra vēsturē garo un spožo, laikabiedru aprunāto sāncensības distanci mūža garumā. No sākuma kā vienas lomas dublantiem, vēlāk jau kā režijas dižgariem, divu lielāko teātru mākslinieciskajiem vadītājiem. /Savās pēckara dienasgrāmatās Briedītis ne reizi vien ierakstījis tādas sānsensonības apdvestas rindas par kaimiņteātra “Smiļģīti”. Pat aizsaules ceļos abi devās vienā pavasarī – 1966. gadā./ ”Zelta zirga” Antiņu neiznāca dalīt- te viņu aktieriskās individualitātes nekonfliktēja un arī Pirmā pasaules kara evakuācijas ceļi nekrustojās.
Raiņa Jāzeps aktierim Alfredam Amtmanim-Briedītim bija kā tas brāļu durtais ērkšķis viņa varoņa sirdī: sākotnēji tikai viņam A. Mierlauks iedalīja Jāzepa lomu. Kā atmiņās pats raksta, Rainis neesot varējis būt klāt pēdējos mēģinājumos, turpretī Aspazija nākusi uz katru mēģinājumu. Dzejniecei ārkārtīgi patika vīrišķīgais aktieris Jānis Ģērmanis, kurš arī pretendēja uz Jāzepa lomu un to arī dabūja ar viņas piepalīdzību. Pirmizrādi spēlēja Ģērmanis. Raiņa vērtējumā – sākumā drusku nedroši, taču beigās sasniedzis tēlam vajadzīgo psiholoģisko dziļumu. Slēpjot pāri darījuma sāpi, Briedītis raksta, ka Jāzepu esot iestudējis s a v ā uztverē. Un pēc pirmajām izrādēm abi esot spēlējuši pārmaiņus. Mūža nogalē rezumējot, ka paša aktieriskais briedums saistās tieši ar Jāzepa atveidošanu.
Bet revanšam — “Jāzepa un viņa brāļu” iestudējumam viņš gatavojās visu mūžu, ko realizēja 1956. gadā. “Tādas bagātības kā Rainim viena iestudējuma laikā jau nemaz nevar aptvert.” Dienasgrāmatā ieraksts- uzvilku baltu kreklu un sēdos pie “Jāzepa” eksemplāra sasvītrošanas…Kā latviešu zemnieks pirms sēšanas vai pļaujas. Raiņa augstā filozofiskā traģēdija, bet darba procesā, formulējumos- zemes cilvēks: piem.-“ brāļu naids krājas kā mēsli ziemas kūtī”…
Muzeja atklāšanā pirmz 30 gadiem.
Savas mākslinieka un cilvēka dzīves rezumējumam – astoņdesmitajai jubilejai – būtībā neatgriezeniski slims būdams- viņš, protams, izvēlas Raini. Dzejnieka iecerēto lugu fragmentus apvienojumā ar nepabeigto traģēdiju “ Ķajs Grahs”. Loks noslēdzies. Izcilai mākslinieciskai personībai, kurš mūža nogalē par sevi rakstīja :” Ne jau no tā labā vien veidojas skaistais, esi uzmanīgs un izbēdz sliktā…un audzi varens. Tas tad būsi tu pats. Arī nebīsties, ka tevi kāds aktieris lamā. Režisora pienākums jau ir ik ar katru lugu aktieri kā pirtī nomazgāt, pēc ģeneralmēģinājumiem palaist viņus uz skatuves, atdot skatītājiem, bet pašam nostāties maliņā un vērot, kā viņš ar katru izrādi demontējas un paliek nevarīgāks un netīrāks savā tēlā. Un tad – sāc atkal visu to procedūru no gala.”
Bet reālajā dzīvē bija ar asu vērotāja skatu smalki pārzinošs kolēģu vājās un stiprās puses, padomju gadu smagās, ilgstošās vasaras viesizrādes laukos “uzprišinošs” un krāšņojošs ar dāsna cienasta nastām, negaidīti “inspicējot” to vai citu izrādi. Praktisks zemes cilvēks, kurš dzīvē rīkosies ar apdomu un savu dienasgrāmatu- drošs paliek drošs – rakstīs citām nevēlamām acīm, un – pēc lielajām mīlestībām , pirmajā okupācijas gadā uz Liepāju izsūtīts, karam tuvojoties, uzrunās pēdējo dzīves draudzeni, kura savu vēl nenostabilizējušos aktrises mūžu, pakļaujoties Lielajam kamolu uztīšanās likumam, ziedos viņam – dižajam meistaram.
Viņas vārds- jaunajiem, kas nezin- bija Vallija Eglīte- Amtmane.
Rita Melnace