“Savu privāto, personīgo “zonu” ļoti sargājoša. Pārāk reti ļāvusies intervijām un tad arī galvenokārt par profesionālām lietām, ne personīgo. Nedomāju, ka pēdējos divdesmit piecos gados, kad “sazēlis” tāds daudzums “sieviešu” un “privāto dzīvju” žurnālu, tie nebūtu interesējušies par viņu, it sevišķi jubileju reizēs vai pēc kārtējā spilgtā aktierdarba – kā Erta L. Stumbres “Sarkanmatainajā kalpā”, Terēze Ī. Žamiaka “Acālijā”, Heista kundze A. Strindberga “Lieldienās”, Leonore S. Cveiga “Leģendā par kādu mūžu”, Mērija Tairone J. O’Nīla “Garas dienas ceļā uz nakti”… Kā pati saka: ”Dzīvē atstāju iespaidu, ka esmu ļoti komunikabla, bet vispār esmu vērsta uz iekšu, un man ir robeža, pār kuru vispār neesmu pārlaidusi nevienu cilvēku. Un tad ir robeža, līdz kurai atļauju pienākt dažiem”. Un tad tie daži ir viņas cilvēki mūža garumā kā režisors Kārlis Pamše, teātra rakstnieks Gunnars Treimanis, kritiķe Ausma Legzda. Vai ļoti tuvie un reizē tālie draugi Amerikā Brigita un Laimonis Siliņi… Ciena cilvēkus, uz kuriem var paļauties. Un arī pati ir no tiem. Ja reiz apsolījusi “teikt kādus vārdus” kāda sava kolēģa jubilejas reizē vai viņam veltītajā atceres pasākumā – tie būs izsvērti, precīzi, personiskas pieredzes iekrāsoti- spoža eseja, spilgts atplaiksnījums un žēl, ka rakstu zīmēs vai kādā citā formātā nesaglabāts” – tā par Māru Zemdegu viņas jubilejas sakarā rakstījusi Rita Melnace.
Par Māru Zemdegu teātra 100gades lapā http://100.teatris.lv/personality/122