Mūsu pateicība, ko 23. februārī Latvijas Nacionālajam teātrim veltītā dievkalpojumā Rīgas Domā kolektīva vārdā nolasīja Jēkabs Reinis
Mēs pateicamies par to, ka mums dāvāta šī diena, ka varam atrasties šeit un piedzīvot
mūsu teātra karoga iesvētīšanu un varēsim doties uz teātri un būt visi kopā teātra
simtajā dzimšanas dienā. Tā ir mūsu pasaule pasaulē, kurai daudzi gribētu piederēt,
bet ne daudziem tas dots.
Mēs pateicamies par to, ka dzīvojam un strādājam laikā, kad mums ir pašiem sava
valsts un no mūsu gribas un rīcības atkarīgs, kāda tā ir un būs. Mēs zinām, ka teātris ir
spēcīgs instruments, kas var uzrunāt cilvēku prātus un aizkustināt sirdis, tāpēc brīvība
mākslā darīt jebko ir gan balva, gan atbildība.
Mēs pateicamies visiem tiem cilvēkiem, kas mūsu teātrī strādājuši pirms mums, jo
paši savā pieredzē esam pārliecinājušies, ka atrasties uz skatuves nozīmē katru vakaru
atdot daļu no sevis. Mēs zinām, ko nozīmē sevi sadedzināt, un zinām, cik grūti ir sevi
pasargāt.
Mēs pateicamies Dievam, bez kura svētības, gribas un palīdzības mēs šodien te neatrastos.
Un tādēļ mēs lūdzam: Dievs ļauj mums godam darīt savu darbu, ko esam izvēlējušies un kam esam
izredzēti. Ļauj mums būt radītājiem mūsu mikropasaulē, kas ir teātris. Ļauj mums būt
brīviem savās domās un garā, bet liec mums apzināties mūsu atbildību skatītāju un
pašiem savā priekšā. Jo gara spēks ir lielāks par fizisko spēku, un tikai tas mums dod
tiesības uzrunāt cilvēkus.
Mēs lūdzam par Latvijas Nacionālo teātri kā nozīmīgu valsts kultūras institūciju, kas
ir pastāvējusi simts gadu, gādājot ne tikai par teātra mākslu, bet arī par latviešu
valodas bagātību, latviešu autoru darbiem uz skatuves un Latvijas vārda un idejas
saglabāšanu. Lai mums tas izdodas arī turpmāk.
Mēs lūdzam par mūsu kolēģiem, kuri vairs nav starp mums un arī tiem, kas būtu vēlējušies atrasties šeit svētku dienā, bet to
nevar veselības dēļ, lai Tava svētība ir pār viņiem.
Mēs lūdzam par visiem tiem cilvēkiem, kuri nosaka mūsu valsts likteni, lai viņiem
pietiek gara gaismas un gudra prāta saskatīt, ka tikai caur to labu, ko esam darījuši,
mūsu mūžs bijis ko vērts.
Mēs lūdzam, Dievs, Tavu svētību un Tavu mīlestību.
Kungs, uzklausi mūs .
Fragments no Edgara Maža svētrunas:
“Ja kāds ir vārda klausītājs, bet nav tā darītājs, tāds līdzinās vīram, kas lūkojas uz savu paša vaigu spogulī, – pavērojis sevi, viņš aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš izskatījies.
Ja katra izrāde būtu kā ieskatīšanās spogulī, tad tā būtu iespēja ieraudzīt, kāds es esmu. Un savā ziņā jūs esat spogulis skatītāju priekšā. Varbūt neskan pārāk lepni. Bet būt nevis greizajam spogulim, kas lietas parāda izkropļoti, bet pareizajam, kurā lūkojoties cilvēks var ieraudzīt sevi tādu, kāds viņš vai viņa ir. Būt spogulim, ļaut cilvēkam ieraudzīt gan savu grēcīgumu, gan savu vājumu, gan savu nespēju kaut ko mainīt. Katrai izrādei būtu jābūt tādai, ka es kā skatītājs varu ieraudzīt sevi un savu dzīvi.”
Kristapa Kalna foto