Pilsēta ir mūsdienu džungļi, kuros ir savi izdzīvošanas noteikumi, savas bīstamās un komforta zonas. Pilsēta ir arī iedvesmas avots māksliniekiem un vieta, kas rada sajūtu, ka atrodies notikumu epicentrā. Nacionālā teātra skatītāji tiek aicināti nebijušā pasākumā – kopā nelielā grupā ar dzīvā gida-aktiera un audiogida palīdzību doties nepilnu pusotru stundu garā maršrutā pa Rīgu virzienā no Vecrīgas uz nomali. Tās laikā būs iespēja izsekot līdzi tam, kā mainījusies mūsu uztvere attiecībā uz pilsētu – kā tā no kādreizējās peļņas vietas pārtapusi par vienīgo dzīvesvietu un vai ir iespējams dzīvi pilsētā padarīt harmoniskāku, draudzīgāku dabai un cilvēkam. Tikšanās vieta: Nacionālā teātra foajē.
Bija tāda savējo sajūta, jo - esmu pilsētniece, lai arī nomales meitene, bet bija patīkami ieklausīties stāstā, kas uzrunāja tieši katru no mums, klausītājiem. Pilsēta kā lielais bišu strops, skudru pūznis, kur nav miera ne dienu, ne nakti, kas ievelk sevī un piepilda tevi ar ziņām un informāciju kā sūkli ar ūdeni, un tad jādomā, ko no tā visa paturēt sevī, ko palaist vaļā. Atšķirībā no meža pastaigas, kur biju klausītāja, jo mežinieki runāja savā starpā, šeit visu laiku turēja pavadā tā sajūta, ka runā ar un par tevi, jo ik stāstā bija pa drupatiņai no pašas piedzīvotā - redz, cik ciešām saitēm mēs tomēr esam saistīti... Paldies par šo rudens izskaņas piedzīvojumu! Plašāk iekš https://www.pluumiitbeerns.com/447815819
Diāna Auziņa
Teatrālā izrāde-pastaiga “Pilsēta”, visticamāk, tāpēc, ka pati esmu tipiska pilsētas iemītniece, uzrunāja nedaudz vairāk nekā iepriekš redzētā pastaiga "Mežs", kurai radošā komanda - režisors Valters Sīlis un dramaturģe Linda Rudene - ir tā pati. Izrāde šķita dinamiskāka, jo to gluži vienkārši nosaka pilsētas ritms. Pilsētai nepiestāv rimta pastaiga, jo tad var gadīties kļūt par traucēkli apkārtējiem, kas nespēs ne apdzīt, ne aizdzīt to, kurš tik lēni pārvietojas. Izrādes sākumpunkts ir Latvijas Nacionālā teātra foajē, taču tālāk, kad skatītāji dodas pastaigā ar katru no četriem aktieriem (Romānu Bargo, Daigu Gaismiņu, Arturu Krūzkopu un Madaru Bori), tikšanās vieta ir pēc noteikta maršruta noiešanas un individuāli, kas rada sajūtu, ka aktieri ir pavisam klātesoši. Arī ierunātais teksts ir sadalīts vairākos mazos fragmentos, kas tiek atskaņots austiņās pēc aktieru sniegtajām norādēm. Šajā izrādē neizskanēja polemika, taču teksts vienalga bija rūpīgi pārdomāts, pirms tika atskaņots skatītājiem jeb šajā gadījumā – klausītājiem. Klausoties aktieru sarunās, nonācu pie secinājuma, ka tāda ir mūsu dzīve un par šiem jautājumiem – ko katram no mums nozīmē pilsēta un vai iespējams iemīlēt dzīvi pilsētā, nekad nebūs vienas pareizas atbildes, taču labākais ir tas, ka šī izrāde aplūko tēmas, kas ir aktuālas katram, un liek domāt arī par tik globālām lietām, kurām ikdienā nav laika pievērsties. Es ceru, ka nākamā mana un arī pārējo izrādes dalībnieku pastaiga cauri kādai pilsētai nebūs tikai bezmērķīga paklaiņošana, bet kļūs par domāšanas maratonu, jo nu mums ir iedarbinātas citas maņas – spēt pamanīt un aizdomāties. Kā odziņa uz saldas tortes ir šīs izrādes "Pilsēta" nobeigums - labā nozīmē apziņu satricinošs un vienlaikus meditatīvs.
Daina Plūme
Sākt Pilsētas pastaigu kādā īpaši mīļā vietā, iet pa ielām un minēt, kur turpināsies ceļš, un nonākt kādā citā tikpat mīļā vietā - tas ir aizraujoši! Ceļā uz teātri dungoju "Spīguļo, saulīt!", jo ir retā (vai vienīgā?) reize, kad pastaiga iegadījusies lietaina, bet - to brīnumu! - pusceļā lietus mitējas! Ja Mežinieki runā savā starpā un tu klausies, jo esi atnācis ciemos, tad Pilsētnieki runā tieši ar tevi, jo tu jau arī esi Pilsēta. Stāstos saklausi lietas, par ko ikdienā neiedomājies vai kam paskrien garām, vai arī pieķer sevi pie atziņas - es taču arī tāpat domāju! Ej pa vietām, kurās kādu laiku neesi bijis, jo šobrīd tavi ceļi ved citur, bet tad tu tās atkal ieraugi - citādas un tomēr tādas pašas. Vietas, ar kurām saistās pašai savas, un kopš šodienas arī stāstnieku atmiņas. Vēstures mirkļi - arī tos ieraugi jaunā gaismā, jo it kā jau zināji, bet atkārtot nenāk par ļaunu. Pazīstamā sajūta, ka es arī nemaz negribu zināt, kas notiek kaimiņu pagalmā, un negribu, ka kāds lūr pa manu logu... Dažs parupjais izteikums liek iesmaidīt, jo patiesi - pamēģini būt solīds, kad vai nu nokrīti uz slidenas vai bedrainas ietves, vai arī kāda cita skāde gadās... Atziņa par mēli tūtiņā un atvieglojums par to, ka visiem nav lemts to mācēt, bet jūs taču tagad to mēģināt izdarīt... :))) Un vēl dzeja parkā uz soliņa, smaids dzejniekam, kas turpat netālu sagaida un pavada mūs ikdienas gaitās - jā, tā ir arī mana pilsēta, bet cik labi, ka tomēr man, nomales meitenei, ir iespēja nonākt klusākā vietā, kur mazāk trokšņa un dunas, vairāk iespēju pabūt ar sevi...Cik neiespējami iet pa pilsētu, neko nedomājot (un labi, ka tā)! Paldies par kārtējo piepildīto dienu!
Luīze (no Twitter)
Smaržo rudens, runā pilsēta un tu uzmanīgi klausies. Kad ierastās takas jau kļuvušas vienmuļas, tad jādodas uz vietām, kurām parasti aizskrienam garām. #Pilsēta šovakar saslēdza visus tīklus, un manā kartē nu ir par pāris atmiņām vairāk!