Ritas Melnaces ievads grāmatai “Gunārs Zemgals. Uz un aiz skatuves”
Iedrošinos teikt, ka šī grāmata varbūt būtu veidojusies savādāka, ja vien smagā slimība nebūtu mūžībā aizrāvusi tās galveno personu Gunāru Zemgalu. Bija sarunātas tikšanās, pats mākslinieks bija atlasījis savu iestudējumu scenogrāfijas skices, fotogrāfijas un citus materiālus, kurus uzskatīja par tādiem kā sava darba atskaites punktiem, lai tad ļautos atmiņām, komentāriem, vērtējumiem. Taču kaut kas lika viņam šīs reizes atlikt, pārcelt no viena datuma uz citu, aizbildinoties it kā ar ne visai vērā ņemamiem iemesliem- iesnām, saaukstēšanos… Līdz pēc Jaunā gada iestājās klusums. Tad dzīves biedres Dzidras zvans, ka Gunārs smagā stāvoklī kādu laiku jau guļ slimnīcā, no kuras viņš tā arī neatgriezās mājās…
Bet daudz jau bija padarīts: grāmatas veidotāji bija paspējuši ar mākslinieku tikties, dalīties savā redzējumā / neaizmirsīsim arī, ka 1989. gadā apgādā “Liesma” bija iznākusi Aijas Nodievas monogrāfija “Gunārs Zemgals”/; bija apkopoti viņa darba kolēģu Nacionālajā teātrī- aktieru, režisoru, tehnisko darbinieku u.c. stāsti un izjūtas… Gluži nejauši teātra bibliotēkā- telpā, kur teātra bijušajam galvenajam māksliniekam tika ierādīta pieticīgā vieta pēc atpakaļ atgriešanās renovētajā Nacionālajā teātrī – un pēc mākslinieka aiziešanas no aktīvā darba pienākumiem atradās viņa topošo, ļoti nozīmīgo iestudējumu scenogrāfijas tapšanas darba mapes un viņa sadarbības ar režisora Alfrēda Jaunušana iestudētās atvadu izrādes E. Vulfa “Sensācijas” makets.
Gunārs Zemgals Latvijas Nacionālajā teātrī aizvadīja visu savu darba mūžu, ienācis kā Mākslas akadēmijas Arvīda Spertāla vadītās dekoratoru darbnīcas students, kopā ar kursa biedru Arturu Kiršfeldu 1956. gadā veidojot dekorācijas V. Sauleskalna lugai “Ābelīte” : viens iekšskatus, otrs – āra. Un var droši apgalvot, ka ar viņu noslēdzās vesels laikmets latviešu teātra scenogrāfijas mākslā. Par to liecina kaut vai šīs mākslas nozares apzīmējumi – no skatuves dekoratora, dekorāciju gleznotāja uz scenogrāfu- ne tikai izrādes vizuālā ietvara veidotāju, bet domātāju skatuves telpā, tās organizētāju un vizualizētāju.
Gunārs Zemgals bija Skolotājs veselai Latvijas spožo scenogrāfu paaudzei, kuru vārdi ir pārkāpuši vienas valsts robežas un līdz ar viņa mākslu ir ierakstīti starptautiskā scenogrāfijas kontekstā.
Daba viņu bija dāsni apveltījusi gan ar ārējo skaistumu, gan ar iekšējo gaismu un labestību. Man šķiet, viņš nepazina skaudību. Un kas gan bija jāskauž tik apdāvinātam, talantīgam cilvēkam. Māksliniekam, kuŗš kā zīdtārpiņš, barojoties no apkārtnes un gadsimtos radītāsmmākslas vērtībām, tina un tina savu smalko zīda pavedienu “apkārt saulei, pasaulei”. Un nebūt viņš nebija “ziloņkaula torņa” būvētājs un tā apdzīvotājs. Viņam piemita tīri praktisks skats un ķēriens. Varbūt te sava loma paša visai skarbajai bērnībai un, protams, teātrim, kas sevī apvieno ne tikai tiekšanos “uz zilo ilgu puķi”, bet tīri materiālo pasauli, kur šai puķei plaukt. Un ko viņš bija aicināts radīt. Teātrim, kur nevarēja teikt: pagaidiet, es rīt to izdarīšu. Vismaz viņa laikos bija jāņem pindzele un krāsu spainis rokā un jādara. Un kādi sīkumi un neobligāti,nemākslinieciski darbi…jo tu taču esi atbildīgs par šī teātra vizuālo seju…
Visu savu dzīvi viņš vadīja it kā starp divām pasaulēm- Spīdolas un Laimdotas . Tā viena dega Dailes un mūžīgo kaislību ugunīs, prasīja nemitīgi mainīties, veda pa pasauli, cik nu tajos sociālisma un postpadomju apstākļos maksimāli bija iespējams; mesties no vienas mākslas nozares otrā, teātri nomainīt ar kino, dekorāciju maketus ar tīro glezniecību / jo viņš smalki izjuta mistisko krāsu pasauli, bija lielisks kolorists un līniju valdnieks/.- Un nodarīja pāri tai otrai- paša radītā skaistuma, miera un harmonijas pasaulei, kur vienmēr varēja atgriezties, atspirgt un atkal “tīt savu mākslas pavedienu”. Paša radītajās Mājās, pēc kurām bija tiecies jau ļoti jaunajos gados, nebūt nepieprasot paklausību un pakalpību/ pats taču varēja rīta agrumā veļas mašīnā iemest bohēmas saņurcīto, savazāto apģērbu/; kur sievasmātes dzīvoklīša istabas, vēlāk darbnīcas klusumā un nošķirtībā varēja “uzlādēt baterijas” un atkal sākt kārtējo darbu no jauna un atkal savādāk.
Lindas Ģībietes foto