Lai cik sirsnīgi apzīmējumi latviešu tautas tradīcijās tiktu veltīti vēlā brieduma gadiem, sauksim tos tā, jo tie nes līdzi gudrību, viedumu, padomu jebkurā dzīves situācijā, 70 ir gana cienījams cipars, lai no putna lidojuma paskatītos uz mūžu kopumā. Uz šodienas jubilāra, ilggadēja Latvijas Nacionālā teātra režisora un aktiera Valda Lūriņa dzīves gadiem visskaidrāk var palūkoties viņš pats un viņa ģimene, cilvēki, ar ko viņa ceļš bijis kopīgs dažādos dzīves posmos, bet uz Valda Lūriņa radošā darba gadiem un paveikto teātrī varam paskatīties mēs – visi kopā.
Pirmais, kas skaidri saredzams no putna lidojuma, ir Valda latviskums. Starp viņa izrādēm ārzemju autoru darbi nu jau šķiet kā starpgadījumi, sagadīšanās pēc iestudēti, lai cik veiksmīgi atsevišķi no tiem būtu. Un nebūt nav grūti izcelt Ēriha Kestnera darbu iestudējumus Nacionālajā un Liepājas teātrī – “Emīlu un Berlīnes zēnus” vai “Trīs vīrus kūrortā” – vai vienu no skaistākajām un skumjākajām Valda izrādēm – Remarka “Trīs draugus” – arī abos teātros, tomēr lauvastiesa izrāžu tapušas pēc latviešu autoru radītiem tekstiem. Patriotisms? Misijas apziņa? Vēlme stiprināt nacionālo pašapziņu visos laikos, kad tas bijis nevēlams? Kāpēc tā, vai šī izvēle vienmēr bijusi apzināta un vai varēja būt arī kāds cits princips, izvēloties, ko iestudēt, būtu garākas sarunas vērta tēma.
“Emīls un Berlīnes zēni”
“Trīs vīri kūrortā”
“Trīs draugi”
Nolaižoties no putna augstumiem un aplūkojot iestudētos latviešu autoru darbus tuvāk, redzam, ka arī te manāma ļoti izteikta apzinātība – lauvastiesa latviešu autoru darbu iestudējumi ir pirmiestudējumi vai, kā šodien pieņemts teikt, režisors strādā ar jaunāko oriģināldramaturģiju, palīdzot uz skatuves nonākt savu laikabiedru sarakstītiem tekstiem. Jā, Lūriņš ir taisījis Brigaderes “Sprīdīti” Liepājā un Andreja Upīša lielo vēsturisko triloģiju – “Spartaks”, “Žanna d’Arka” un “Mirabo” (cita starpā, pirmais un vienīgais Latvijā). Bet viņa autore ir Lelde Stumbre, kuras darbu interprets viņš bijis visbiežāk. Viņš uzvedis uz Nacionālā teātra skatuves Ojāru Vācieti, Vizmu Belševicu, Annu Rancāni, Aivu Birbeli un, protams, bijis Baltinavas skolotājas Anitas Ločmeles jeb Danskovītes “laimīgā loze” – neatkarības laika publikas un kases rekordus, kādus piedzīvoja izrādes “Latgola.lv” un “Latgola.lv-2”, diezin vai tuvākajos gados kāds pārsitīs.
“Latgola.lv-1”
“Latgola.lv-1”
“Latgola.lv-2”
“Latgola.lv-2”
Pamainot lidojuma skatupunktu, varam izdarīt vēl kādu secinājumu par Valda Lūriņa radošajā mūžā paveikto – viņam tuvs ir poētiskais teātris. Lūk, par šo savu aicinājumu mākslā režisors izteicies arī pats un vairākkārt. “Viss” sācies ar piedalīšanos Pētera Pētersona iestudētajā I. Ziedoņa “Motociklā”. Par poētisko teātri varam runāt arī Upīša triloģijas interpretācijā un jau pieminētajā O.Vācieša “Kārajā laukā”, kā arī izrādē “Trubadūrs uz ēzeļa” Nacionālā teātra Jaunajā zālē, bet viskonkrētāk savu spēku ar dzeju Valdis Lūriņš mērojis, Liepājas teātrī salīdzinoši nesen iestudējot Aleksandra Čaka “Spēlē, Spēlmani!”. Cik tuva režisoram ir 21. gadsimta dzeja, būtu temats vēl vienai sarunai, bet sava laika dzejā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Par to cita starpā liecina arī viņa paša dažādiem pasākumiem, koncertiem, vakariem sarakstītie tēlainie un asociatīvi bagātie teksti un jaunībā rakstītie veltījumi kolēģiem žurnālā “Liesma”.
“Trubadūrs uz ēzeļa”
“Trubadūrs uz ēzeļa”
Bet paceļoties pavisam augstu, varam lieku reizi atgādināt un arīdzan pateikt paldies par trim citām lietām – par Teātra dienas pasākumiem Doma laukumā tālajā 20. gadsimta 70./80. gadu mijā, kas pulcēja kopā priekam un protestam teātra ļaudis un teātra mīlētājus no visas Latvijas, par Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas “Kaupēn, mans mīļais!” pirmiestudējumu Liepājā, bet visvairāk – par Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” grandiozo lieluzvedumu 1988. gadā. To nacionālo pašapziņu un patriotismu, kādu viņš sēja pilienu pa pilienam savās izrādēs, šajā uzvedumā viņš varēja sēt riekšavām un siekiem. Ticu, ka lielākā daļa “sējuma” izdzina asnus.
Teci, saulīt, bet neatstāj mani,
Neatstāj visus mūs.
Dod mums ticību, dod mums cerību,
Mīla mums pašiem būs.
(M. Zālīte)
Sirsnīgi sveicot teātra vārdā,
Ieva Struka
Skaties Valda Lūriņa portretu šeit