Vecākais dēls ar Antiņa sirdi un prātu
Aināram Ančevskim 50
Grūti noticēt, bet Ainārs ir pirmais no Edmunda Freiberga Latvijas Nacionālajam teātrim audzinātā kursa vīriešu kārtas aktieriem, kuram aprit apaļa jubileja. Tikai pēc tam viņam sekos Egils, Mārtiņš un Mārcis, visi atšķirīgā kapacitātē, tomēr joprojām uzticīgi savam teātrim.
Ne tāpēc, ka vecākais no puišiem, bet liktenīgas apstākļu sakritības dēļ tālajā 2000. gadā Ainārs savu skatuves karjeru uzsāk bez dziedāšanas, jo, kamēr kolēgas iesildās lielās zāles rokoperā “Indriķa hronika”, Ainārs Aktieru zālē Mihaila Kublinska režisētajā Stefana Cveiga “Leģendā par kādu mūžu” spēlē jaunekli Frīdrihu Mariusu Franku partnerībā ar Māru Zemdegu, Lolitu Cauku, Ģirtu Jakovļevu un – Alfrēdu Jaunušanu. Vēlāk sadarbība ar teātra metriem būs ne vienā vien darbā, bet, tikai atskatoties, iespējams sazīmēt cēloņus tam, kāpēc Ainārs gadiem ilgi būs tuvs vecākajiem kolēģiem un kāpēc tie būs tuvi viņam. Lai pieminam arī Astrīdu Kairišu, Līgu Liepiņu, Uldi Dumpi. Bet vienlaikus – tieši atskatoties – top skaidrs, ka toreiz tā bija būtiska meistarības skola un arī pārbaudījums, jo zināmā mērā Ainārs tika nošķirts no kursabiedru un paaudzes pleca sajūtas, protams, arī ieguvums – jo viņu ievēroja un piefiksēja kā jūtīgu, uzmanīgu, emocionāli siltu un sirsnīgu jauno aktieri.
Tomēr jau itin drīz, piedaloties nākamajos iestudējumos, atklājās tas, ka Ainārs nebūt neatklājas, proti, neuzliek sirdi kā uz delnas, nerāda atkailinātus nervu galus un nav gatavs dalīties ar to, ko viņš patiesībā jūt un domā. Viņš ir latviešu aktieris, kurš gan prot bez ironijas pateikt vārdu “sirds” un dažkārt pat lieto šo vārdu deminutīvā, bet “sirsniņu” tomēr pavērs tikai un vienīgi pašiem, pašiem tuvākajiem, par kādiem – atļaujos minēt – visdrīzāk uzskatāmi tikai viņa bērni Raitis un mazā Jete. Tomēr ir kāds iemesls, kāpēc publika viņa mīl un mīl patiešām no sirds, un tas ir viņa apskaužamais humors, pievilcīgais smaids, siltais balss tembrs, kad Ainārs dzied, un dzied viņš “ar sirdi”.
Vai no vairākos aspektos piesauktās sirds jubilejas dienā vajadzētu secināt, ka Nacionālā teātra trupā Ainārs ir gluži vai sirdsšķīsts cilvēks? Nē, jo arī viņš ir tikai cilvēks, un cilvēks ar labu humora izjūtu nozīmē labu redzi, labu cilvēka dabas pazīšanu un labi attīstītu prasmi vilkt otru uz zoba. Bet tas viss ietver sevī arī analītisku prātu un spēju uz pasauli skatīties bez rozā brillēm, sašust par ēnas pusēm un krist depresīvā noskaņā par to, ka pasauli nevar izlabot ne ar mākslas, ne ar labas sirds palīdzību.
Ārpus teātra sienām Ainārs Ančevskis vislabāk joprojām ir pazīstams kā Ūve no daudzu sezonu garumā tapušā Latvijas televīzijas seriāla “Likteņa līdumnieki”, kur viņu noskatīja un visai Latvijai parādīja Virdžīnija Lejiņa, tomēr par zemu nevajadzētu novērtēt arī viņa ilggadējo sadarbību ar režisoru Juri Rijnieku, kurš Aināru ir tik ļoti izskolojis stāvizrāžu estētikā, iemācot savai harizmātiskajai aktiera dabai pakļaut lielu skatītāju auditoriju, ka, “iespundējot” Aināru mazos spēles laukumos, reizēm šķiet, ka viņam pietrūkst brīva gaisa. Tomēr Nacionālais teātris ir Aināra mājas nu jau vairāk nekā gadsimta ceturksni, no jaunekļa, kurš ar bijību skatās uz vecmeistariem, viņš pats kļuvis par meistaru, tāpēc lai jubilejas dienā tiek pieminētas vēl trīs lielas un skaistas viņa lomas mājās šo rindu autores subjektīvā atlasē.
Eižens Finks – tā ir loma, kuru Ainārs saņem tad, kad teātris pārceļas atpakaļ uz mājām pēc lielās rekonstrukcijas un ir jāatrod repertuārs, kas skatītājiem atgādinās, cik te ir labi. Ivars Stonins ir aizceļojis uz Ameriku un tur palicis, un režisors Edmunds Freibergs saredz, ka arī Ainārs spēs atklāt gan Finka traģisko likteni, gan milzīgo iekšējo spēku, un tieši tā arī notiek, izrādei “Sfinksa” piešķirot otru mūžu, bet skatītājiem liekot meklēt pēc mutautiņa ne tikai tajā ainā, kur Finks izdzied savu “Nē, manis nav, es esmu izdomāts”, bet arī pāris ainas iepriekš, kad pēc atgriešanās no Sibīrijas satiekas Finks un viņa Anna, divi veci, slimi, salauzti cilvēki, kuri joprojām viens otru mīl, tāpēc atceras to valsi, kuru dejoja, būdami jauni.
Dūdars – tā ir loma, kuru Ainārs spēlē, dublējoties ar Uldi Anži. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” Indras Rogas režijā tapušas 2010. gadā un tikai šogad izskanējušas, lai dotu vietu jaunam iestudējumam. Šos daudzos skaistos jūnija vakarus Ainārs Silmaču sētā pavadījis kā Dūdars, pēdējos divus gadus kopā ar meitiņu mazās Tonijas lomā. Blaumanis vispār ir autors, kas piestāv Aināram, ne velti viņš nospēlējis ne tikai Kārlēnu un Rūdi “Silmačos”, Noliņu “Indrānos”, Jaņuku “Trīnē”, šobrīd “Ugunī” spēlē Klengu, bet pat pašu autoru, jo “Ļaunajā garā” uz skatuves uznāk arī Blaumanis.
Klifords Bredšovs – tā ir vēl viena loma, kas tapusi Indras Rogas režijā, un ir runa par izrādi “Kabarē”. Izrādē izveidojās jauns tandēms, kurš pārliecinoši uz skatuves spēja ne tikvien sadziedāties, bet arī saspēlēties, proti, jubilārs un Agnese Budovska Sallijas Boulsas lomā. Šim Klifordam Sallijas pusneapzinātā nodevība, izvēloties aktrises karjeru, nevis viņu, ietrieca dunci dziļi sirdī.
Novēlot labu veselību, labu humora izjūtu un joprojām dzīvu, jūtīgu un labu sirdi, kurā nevienam netiek ļauts ietriekt dunci, sveicu apaļajā jubilejā visa Nacionālā teātra vārdā,
Ieva Struka