Paaudžu jautājums ir antropoloģijas jautājums, – ir brīži, kad laiks rit lēnām un paaudzes mainās pa desmitgadēm, tad laiks sāk rikšot vai, precīzāk sakot, notikumu ir tik daudz, ka pieci gadi ir izšķiroši, lai tu jau piederētu citai paaudzei.
Šodienas jubilāra Ulda Anžes paaudze ir pirmais neatkarīgās Latvijas aktieru kurss, kas vidusskolu beidz tieši trešās atmodas notikumu epicentrā, viņu studiju laiks sakrīt ar barikādēm Doma laukumā un viņu ideāli tiek stiprināti ar domu būt par jaunās valsts patriotiem, veidot eiropeisku Latviju un radīt brīvu mākslu. Viņi ir pēdējie, kas studē Mūzikas akadēmijā (padomju laikā Konservatorijā), jo aktieru apmācība pēc tam pārceļas uz jaundibināto Latvijas Kultūras akadēmiju. Viņi mācās paralēli Daugavpils jaunajiem aktieriem, kuriem patiesībā tiek pievērsta lielāka teatrāļu uzmanība – tik neparasti ir apstākļi, kādos viņi apgūst profesijas pamatus. Varētu šķist – Ulda kurss paliek ēnā, tomēr tā nav, viņiem pamatus liek tik spēcīgi psiholoģiskā teātra meistari kā Māra Ķimele, Edmunds Freibergs un Felikss Deičs. Vienlaikus kā viespedagogi strādā Dailes romantiķi Pēteris Pētersons un Harijs Liepiņš, folkloriste Ilga Reizniece, kustību pedagogs Ansis Rūtentāls, muzikologs Boriss Avramecs un pat jaunais režisors Alvis Hermanis, paplašinot profesionālo un cilvēcisko amplitūdu.
“Kliedziens” (1996)
Kāpēc tik gari un plaši par Ulda aktiermeistarības pamatu licējiem? Tāpēc, ka bez skolotājiem un bez piederības savam laikam grūti aptvert Ulda Anžes mākslā noieto ceļu, kas ir tik bagāts, kā reti kuram.
Nacionālajā teātrī 1993. gadā viņi uz palikšanu ienāk trijatā – Uldis, Ivars Stonins un Daiga Gaismiņa, kaut gan vairākas lomas nospēlē arī Elita Jundze un Nora Veignere. Atšķirībā no kursabiedriem Uldis Anže jau studiju laikā tiek pie vēl dažiem “pedagogiem” jeb lielajiem Nacionālā teātra korifejiem, kad viņš debitē sulaiņa lomā Anšlava Eglīša “Bezkaunīgajos večos”. Puika aci pret aci uz Nacionālā teātra skatuves satiekas ar aristokrātisko Jāni Kubili, sirsnīgo Kārli Sebri un asredzīgo Alfredu Jaunušanu. Jādomā, arī “veči” ieliek kaut ko Ulda Anžes amata instrumentu krātuvē.
Teātra “jauno kadru politika” tolaik ir apdomīga, jo uz ielas joprojām valda neapskaužams trūkums un mežonīgais kapitālisms patiešām ir mežonīgs. Teātris, iekļaudams repertuārā vairākus darbus no Latvijas pirmsākumiem – Augusta Deglava “Rīgu”, Andreja Upīša “Zaļo zemi” un arī Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” – visus Edmunda Freiberga režijā, ļauj Ulda Anžes varoņiem – Krauklīšu Pēterim, mazajam Andram un Kārlēnam – sapņot par labākiem laikiem, un līdz ar viņiem sapņo visi tie gados jaunie skatītāji, kas sēž zālē. Uldis izsaka mūsu paaudzes sapņus un cerības, bet viņa Krauklīšu Pēteris iemieso arī darbības programmu – jāstrādā un jāceļ pašapziņa, jo neviens no mums nav pelnījis palikt dzīves pabērnos, ja ir griba un darbaspējas. Droši vien viņa varoņu apņēmība lielā mērā “barojās” Ulda paša maksimālismā, augstā prasīgumā pret sevi un citiem, bet toreiz, tālajos deviņdesmitajos, tas trāpīja un uzrunāja, ļaujot Uldim kļūt par vienu no vadošajiem teātra jaunajiem aktieriem, diezgan organiski sadalot apdzīvojamo “teritoriju” ar Ivaru Stoninu – Uldim tika galvenokārt latviskas cilmes varoņi, tie, kas saviem spēkiem uzveic dzīves uzliktos šķēršļus un stājas pretī liktenim, Ivaram – trauslie un savu vitalitāti izsmēlušie, kas gan stājas pretī pasaulei, bet tiek samalti. Kad Ivars Stonins atstāj Latviju un uzsāk dzīvi ASV, Uldis Anže piepeši paliek viens pats savas paaudzes vīriešu kārtas mākslinieks.
“Rīga” (1998)
“Zaļā zeme” (1996)
“Skroderdienas Silmačos” (1994)
Šais gados Uldis Anže “sastrādājis” 13 nominācijas Spēlmaņu nakts balvai par Gada labāko aktieri pirmā un otrā plāna lomās, viņa nospēlēto lomu skaits mērāms desmitos, no tām varoņlomas un citas lielās lomas – ap 30. Viņš saņēmis gan Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmiju, gan Harija Liepiņa balvu par izcilu darbu varoņlomās. Ar viņu lielas mākslinieciskas uzvaras guvuši gan Indra Roga, gan Viesturs Kairišs, gan Valters Sīlis, viņš bijis arī vairāku viesrežisoru uzticams ceļabiedrs konkrētajā izrādē, veiksmīgi sastrādājoties ar Arkādiju Kacu, Elmo Niganenu un Andžeju Bubeņu izrādēs “Ienesīga vieta”, “Zeme un mīlestība” un “Vīnes meža stāsti”, tomēr pieņemu, ka tikpat tuva viņa sirdij ir vienīgā īstā satikšanās ar pedagogu Feliksu Deiču, veidojot monoizrādi “Ārprātīgā piezīmes” pēc Gogoļa stāsta motīviem. Arī aizvadītajā sezonā, kad daudziem bija liegts strādāt, apstākļi ļāva tapt Ulda Anžes monoizrādei “Skolotājs!”, ko e-teātra vajadzībām veidoja Intars Rešetins un kas joprojām ir pieejama jebkurā skatītājiem ērtā laikā.
“Ienesīga vieta” (2003)
“Zeme un mīlestība” (2012)
“Vīnes meža stāsti” (2015)
“Ārprātīgā piezīmes” (2010)
“Skolotājs!” (2020)
Blaumaņa Kārlēns, Joske, Mikus, Edvarts un Dūdars, Šekspīra Edmunds un Kristofers Slajs, Ibsena Ranks un Pērs Gints, Raiņa Lāčplēsis, Gogoļa Popriščins, Deglava Pēteris Krauklītis, Kaudzīšu Prātnieks, Gulbja Olivers, Čehova Ļvovs, Ostrovska Žadovs un Goroduļins, O’Nīla Orins, Dostojevska Razumihins, Olbija Niks, Tvena Velsas princis un vēl un vēl virkne varoņu, kas mīl, cieš, cīnās, mēģina aptvert savas dzīves uzdevumu un to veikt.
Aktiera radošā dzīve nereti līdzinās sirds kardiogrammai, kur kāpumiem seko kritumi un nekas nav tik sarežģīts kā ieilguši miera periodi, kas ne vienmēr nozīmē neveiksmes, tā var būt arī ilgstoša atrašanās vienā augstā profesionālā līmenī, gatavojoties jaunam izrāvienam.
Ulda dzīvē pamatīgs pārbaudījums un jauns izrāviens bija pirms pieciem gadiem, kad divu sezonu laikā viņš nospēlēja gan Lāčplēsi, gan Pēru Gintu, abus pie režisora Viestura Kairiša. Savai paaudzei – tiem, kam tajā laikā bija pāri četrdesmit, – abi Ulda Anžes varoņi lika pirmām kārtām domāt – ir vai nav izdevies kaut ko dzīvē paveikt? Vai paveiktais ir bijis noietā ceļa vērts? Vai šajā ceļā tu esi sevi atradis vai pazaudējis? Un vai ko varēja un vajadzēja darīt citādāk. Visbeidzot – kā dzīvot tālāk?
“Nav grūti mirt, / Grūti ir sevi nepiepildīt,” teica Ulda Anžes Lāčplēsis, izšķirdamies doties cīņā ar Melno bruņinieku.
“Karaļvalsts – tā bija te,” saprot Ulda Anžes Pērs Gints, atgriezdamies mājās un dzirdēdams Solveigas balsi.
Vēl daudz virsotņu kalnos un uz skatuves vēlot –
teātra kolēģu vārdā
Ieva Struka