Ar Sibīrijas rūdījumu
Valdim Lūriņam – 75
Lai dzimšanas dienas sveiciens dodas pie režisora, aktiera un dažkārt arī literāta Valda Lūriņa, kurš cauri visiem teātra kaislību līkločiem izgājis visvisādos statusos. Savulaik sācis kā skolas puika Dailes teātrī un mācījies Dailes studijā, tad izmācījies vēlvienreiz un pārtapis par aktieri un režisoru Latvijas Nacionālajā teātrī, režijā debitējot ar tikpat aizrautīgiem kursabiedriem un ārpus darba laika (lasi – naktīs) sagatavojot Andreja Upīša “Spartaku”, lugu par verga un brīvā filozofiju, kas tolaik, tālajā 1977. gadā, izskan kā protests un bīstami iegūst aktualitāti neatkarīgās Latvijas trešajā desmitgadē.
Pirmajam mākslinieciski pārliecinošajam iestudējumam seko virkne citu, apvienojot Valda Lūriņa alkas pēc poēzijas teātrī jeb poētiskā teātra, alkas pēc brīvības – varbūt ne gluži politiskas, jo diez vai to ar mātes pienu, piedzimstot Sibīrijas spelgonī, iesūksi sevī, bet gara brīvības un neatkarības gan, visbeidzot alkas pēc mīlestības, jo, ja atskatās uz Lūriņa režiju retrospekcijā – visās izrādēs mīlestība ir acīmredzama.
Katram no skatītājiem noteikti veidojas savs Valda Lūriņa izrāžu trejlapis, kurā viņš/viņa visspēcīgāk sajutis mīlestību, poēziju un brīvību, tāpēc šim apsveikumam teātra mājaslapā nebūtu slikti pievienot komentāru sadaļu, lai tad tās tiek uzskaitītas. Manu trejlapi veido Ēriha Marijas Remarka “Trīs draugi”, kurā režisors precīzi prata atspoguļot no eņģēm izgāzušos laikmetu, kurā pat vistīrākā un īstākā mīlestība ir liktenīgi iezīmēta, Andreja Upīša “Mirabo”, kurā neparastā veidā ievibrēja pirms un pēc revolūcijas laika blīvais gaiss, par kuru izrādi neredzējuši var spriest, atsaucot atmiņā gluži neseno “Maratu/Sadu”, un Vizmas Belševicas “Bille”, kurā visi trīs aktieri un Valdis Zilveris ar akordeonu izstāstīja Billes un Latvijas stāstu. Protams, ja nepalūkojas ārpus Nacionālā teātra sienām un necenšas trejlapī ievietot 1988. gada neaizmirstamo Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperu “Lāčplēsis”, kas ietrāpīja Atmodas notikumu epicentrā, vai 1999. gada Liepājas teātra “grāvēju” – Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes “Kaupēn, mans mīļais!”…
21. gadsimtā Valdis Lūriņš ar vieglu roku piedāvā teātrim un pēc tam ar tikpat lielu azartu iestudē Danskovītes viencēlienus par baltinaviešiem Ontanu un Anni ar nosaukumu “Latgola.lv”, kam seko “Latgola.lv-2” un vēlāk, kā neatkarīgs projekts, “Atgriežamies Latgolā”. Par latgalieti var kļūt, arī veltot tai savu laiku un savu mīlestību.
Pirms pieciem gadiem Valda jubileja iekrita lielo aizliegumu laikā, kad draugi un kolēģi, kas pulcējas jau minētajā spelgonī pie ugunskura zupas viņa mājas pagalmā, vienalga dabū pa kaklu no vērīgām acīm, kas paziņo par neatļautu pulcēšanos. Tad nu no sirds novēlu īpaši spelgajā 2026. gada februārī nosvinēt apaļo gadskārtu ar vērienu un draugu pulkā!
Latvijas Nacionālā teātra apsveicēju vārdā,
Ieva Struka
