Dažas vietas uz brieža
Jānim Skanim – 75
Tā kā mūsu Jānis Skanis un mūsu Raimonds Pauls ir piedzimuši vienā datumā, bet ar 15 gadu intervālu, tad teātra apsveikums Jānim pienākas 15 stundas vēlāk – nu, lai skatītājiem/lasītājiem divi nozīmīgi, ar Nacionālā teātra dzīvi saistīti mākslinieku un viņu jubilejas nesajūk.
Parasti jubilāriem apsveikuma vārdos tiek veltīti asprātīgi vai analītiski, sentimentāli vai racionāli atskati viņu paveiktajā, bet, tā kā Jāni raksturo teicama humora izjūta, riskēsim pagātnē neatskatīties, bet ielūkoties nākotnē. Jūs teiksiet – tas nav iespējams? Teātrī iespējams ir viss. Un šī nebūs ļoti tāla nākotne – runa būs par Jāņa Skaņa 75 gadu jubilejas BENEFICI, kas notiks rīt VEF Kultūras pils lielajā zālē plkst. 19 un uz kuru dažas vietas patiešām vēl ir brīvas.
Pasākuma apraksts ir gana noslēpumains, tāpēc ļausimies minējumiem, ko jubilārs ir iecerējis, tad apmeklēsim benefici un salīdzināsim, esam vai neesam uzminējuši.
Programmas pirmajā daļā gaidāms Aktiera monologs. Ļoti iespējams, ka aktiera, kurš iejūtas kāda cita ādā. Autors tiek turēts noslēpumā līdz pat rītvakaram. Iespējams, Jānis to ir sarakstījis pats, jo rakstīt viņš prot – par to ikviens, kurš to piemirsis, var pārliecināties Nacionālā teātra vēstures lappusē – tajā publicēti Jāņa dzejoļi. Bet tikpat labi iespējams, ka monologu sacerējis kāds jubilāra kolēģis – labi rakstījušas daudzas aktrises, jo skolā sacerējumus meitenes allaž raksta labāk, bet labi raksta arī aktieri, sākot no Jāņa kursabiedra Valda Lūriņa un beidzot ar jaunākās paaudzes rakstniecībā oficiāli skolotiem aktieriem. Bet varbūt tas tomēr ir kāds, kurš atklātībā iznāks pirmoreiz?
Programmas turpinājumā dažādās kombinācijās ap jubilāru uz skatuves pulcēsies viņa kolēģi. Vispirms laikabiedri – vai tiešām Lāsma Kugrēna un Gunta Virkava no kursabiedreņu vidus? Bet ja nu Maiga Sika vai Dace Lūķe – vēl nesen viņas visas pulcējās 1974. gada aktieru kursa absolventu salidojumā Teātra muzejā. Vai varbūt tomēr Voldemārs Šoriņš ar Zigurdu Neimani kā konkurenti humora izjūtas ziņā kungiem vecumā septiņdesmit plus? To mēs uzzināsim rīt.
Laikabiedriem sekošot kāda režisora “ģimenisks” uznāciens. Joprojām daudz nezināmā, bet reāli jāizšķiras starp Valdi Lūriņu un Edmundu Freibergu. Viens bijis kopā mācību procesā, nakts darbos un nedarbos, iestudējot Andreja Upīša vēsturiskās drāmas. Otrs kā tāds Karlo tētis no aizkrāsnes izvilcis un pielāgojis Circeņa Driskas noplukušo svārciņu, jubilāra mutē gadiem ilgi ieliekot smeldzīgu sāpi par notikumiem uz Latvijas politiskās skatuves.
Visbeidzot neviens latvietis jubileju nesvin klusumā, jo Latvija ir zeme, kas dzied. Arī Jānis dzied un ir dziedājis, un ne tuvu tikai joku dziesmas, jo sirdī viņš ir romantiķis. Tāpēc kopā ar viņu būs citi romantiķi no Nacionālā teātra un tam pietuvinātām aprindām. Tā kā laikabiedri jau uz skatuves būs pabijuši, skatiens jāvērš uz tiem, kas kopā ar Jāni ir ilgāk par dažiem gadiem un tomēr ne visus tos 50, kas teātrī paskrējuši stirnu veiklībā. Kādi varianti? Varbūt Dita Lūriņa vai Mārcis Maņjakovs, uz kuriem kāri savulaik noskatījusies opera? Varbūt Daiga Gaismiņa, Evija Krūze un Uldis Anže, ar kuriem kopā Tu esi izbraukājis Ameriku un Austrāliju? Bet ja nu tomēr Ainārs Ančevskis un Egils Melbārdis, un Anna Klēvere? Šajā paaudzē dziedātāju netrūkst. Rītdiena rādīs.
Jāni, ir gandrīz drošticams, ka visi te pieminētie un vēl nepieminētie rīt ieradīsies Tevi sumināt, tāpēc pieņem mūsu sveicienu gan šodien neklātienē, gan rīt – klātienē! Bet tiem, kuri vēlas pievienoties – dažas biļetes vēl ir pieejamas.
Veselību vēlot,
Latvijas Nacionālā teātra vārdā
Ieva Struka
