Tramplīnlēcēja Indra Burkovska
Apsveikuma vārdi 70 gadu jubilejā
Aktierus nereti mēdz saukt par cirka zirgiem, it kā labu vēlot un tomēr mazliet ar profesijas neizpratni priecājoties par viņu darba spējām strādāt arī tad, kad nevar, kad grūti, kad kaut kas kaiš – tā teikt, pabarot, ielaist arēnā un uz priekšu, serotonīna deva garantēta. Šīsdienas jubilāre Indra Burkovska savā adresē noteikti dzirdējusi arī cirka zirga metaforu, tomēr nu jau daudzus gadus diendienā vērojot Indru mēģinājumos, izrādēs un dzīvē, šķiet, ka viņa drīzāk ir māksliniece ar sportisku azartu. Savienojumā ar katram māksliniekam nepieciešamo bērna zinātkāri tas rada īpašo Indras skatuvisko šarmu. Ja režisors teiks lec, dažkārt viņa uzdos jautājumu, kāpēc jālec, bet dažkārt vienkārši leks, turklāt ne vienmēr pārbaudīs, vai nosēšanās būs droša, jo galvenais ir lidojums. Un adrenalīns. Pateicoties šai īpašībai, Indru uz skatuves var redzēt gan dziedam, gan spēlējam trompeti un akordeonu, gan dejojam. It nemaz nebūtu pārsteigums ieraudzīt viņu karājamies virs skatuves lonžās vai izlecam no skatuves bedres uz ķekatām. Tālu no tā jau nebija, viņai spēlējot Šarantonas psihiatriskās klīnikas direktori nepelnīti īso skatuves mūžu piedzīvojušajā izrādē “Marats/Sads” pagājušajā sezonā.
Un tad nāk divas filmas, kas, ļoti iespējams, pārsteidz ne tikai Indras kolēģus, bet arī viņu pašu – “Bedre” Daces Pūces režijā un “Pastkarte no Romas” Elzas Gaujas režijā, kurās Indra nospēlē cilvēciski sarežģītus, psiholoģiskās un psihiskās niansēs nostrādātus tēlus – Jūrnieku, kas, apzinādamās savu citādību, noslēdzas no pasaules, un Alvīni, kura mūsu acu priekšā zaudē skaidro apziņu vecuma demences dēļ. Par abām lomām Indra tiek nominēta Lielajam Kristapam. Tieši šosezon Latvijas televīzijas sagatavotajā Arvīda Krieva filmas “Aveņu vīns” arheoloģijā un pašā filmā Indru varēja redzēt arī kā skaisto un šarmanto Rasmu, patiesībā tikpat azartisku, kā Indras vēlāko gadu varones.
Teātrī Indras spēja mesties tajās nezināmajās sfērās, kas redzamas ar neapbruņotu aci, bet arī tajās, kas acij neredzamas, izmantota retāk, tomēr divas nopietnas lomas tapušas arī laika posmā starp šo un iepriekšējo dzīves jubileju. Proti – Jāsona māte Sirku Peltolas lugā “Mazā naudiņa” Regnāra Vaivara interpretācijā, par kuru nominēta Spēlmaņu naktij, un Fēliksa māte Rodrigo Strukas diplomdarba izrādē “Slīdošā Lūče”. Abas iestudētas teātra mazajos spēles laukumos un abās Indra Burkovska atklāj, kā viņu varones, ko dzīve nopietni pārbauda, aiz raupjās virskārtas saglabā dziļu jūtīgumu pret pasauli.
Ja nu starp apsveikuma vārdu lasītājiem atrastos kāds, kurš Indru Burkovsku sev atklājis tikai augšminētajos darbos, tad jāatklāj, ka Indra ir viena no retajām latviešu aktrisēm, kas ārēju apstākļu dēļ teātra mājas mainījusi vairākkārt – no Valmieras teātra nokļūstot Jaunatnes teātrī, tad paviesojusies Dailē un visbeidzot kopš 2011. gada atradusi “mājvietu” Nacionālajā. Visos spēlējusi galvenokārt ekscentriskus raksturus un komiskās lomas, visos bijis pa nopietnai dramatiskai lomai. Visur bijusi cienīta un mīlēta, jo pratusi cienīt un mīlēt citus, un tomēr pāri visam noteicošā bijusi viņas nevainojamā humora izjūta. Ne tā ironiskā, bet labvēlīgā.
Pateicībā par to,
Ieva Struka