Dinai Kveldei (21.12.1938 – 29.11.2024) mūžībā aizejot
No teātra Dina Kvelde atvadījās klusi un dienas laikā, varbūt mazliet līdzīgi tam, kā bija pagājis viss radošais mūžs – šķietami nepretenciozi, tā it kā kamertoni dzīvei būtu iedevusi viena no pirmajām lielajām lomām uz Nacionālā teātra skatuves – Raiņa Baibiņa Alfrēda Jaunušana 1968. gadā iestudētajos “Pūt, vējiņos”. Tiesa, atvadījās Dina Kvelde ne no aktrises vietas, bet no Aktieru zāles izrāžu vadītājas pienākumiem, kurus veica jau labu laiku, bet arī kopš tās dienas pagājuši teju 20 gadi.
Pēc studiju beigšanas Teātra fakultātē Dina Kvelde garus piecus gadus (jaunībā tas ir ilgs laiks) nostrādā Rīgas Krievu drāmas teātrī un tikai tad, 1964. gadā, ar savas skolotājas Veras Baļunas gādību tiek pieņemta darbā Latvijas Nacionālajā teātrī.
Vienlaikus ar “baibiņām”, proti, liriskām, emocionālām un tīrām varonēm un varoņiem – jā, Dina Kvelde spēlējusi arī Sūrmi Annas Brigaderes “Lolitas brīnumputnā” – māksliniece uz skatuves spējusi būt stipra ne tikai garā – kā viņas Jūlija Molnāra “Liliomā”, bet arī azartiska un enerģiska – tāda kā Pollija Brehta “Trīsgrašu operā”, Zāra Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” vai Gundega Harija Gulbja “Cīrulīšos”.
Pie lielajām lomām pieder arī Katerina Ivanovna Dostojevska “Noziegums un sods”, Anna Sniedze Griguļa “Savu lodi nedzird”, Lēdija Edīte Marka Tvena “Princis un ubaga zēns”. Kā liecina Edītes un Pollijas loma, Dinas Kveldes radošajā dzīvē liela nozīme bijusi mūzikai, bet vēl lielāka – īstajā dzīvē, jo viņas dzīvesbiedrs bija bijis diriģents Pauls Kvelde un abas meitas, bet vēl jo vairāk mazbērni – muzikāli apdāvināti cilvēki, kas daļēji šo ceļu turpina arī profesionāli.
Izsakot līdzjūtību plašajai mākslinieces dzimtai,
Ieva Struka
Atvadīšanās no mākslinieces 10. decembrī 15:30 Nacionālā teātra Baltajā zālē.