Video stāsts par Jāni Kubili – ŠEIT
Lai uzrakstītu mūsu teātra izcilā aktiera Jāņa Kubiļa jubilejas dienai veltītu rakstu, jāliek lietā iztēle, jo vienkārši apsveikuma vārdi šķiet neveikli un nozīmīgāko lomu pieminēšana – nepietiekama. Šovakar Baltezera mājās pulcēsies cilvēki, kas, visticamāk, mazliet nogurdinās gaviļnieku, tomēr viņa prāts joprojām ir tik ass un sirds – Nacionālajam teātrim tik ļoti piesaistīta, lai viņš pret sveicēju pulku izturētos ar sapratni un gluži kā Joske “Skroderdienās Silmačos” teiktu – “nenemat par ļaunu, saimniec, bet bez tā nevar…” Cita starpā, Joski Jānis Kubilis spēlēja 1955. gada jauniestudējumā, ar kuru “Silmači” Nacionālajā atgriezās uz palikšanu.
Iztēle šī apsveikuma pirmajā teikumā netika piesaukta nevietā – 100 gadus sasniedz rets cilvēks, 100 gadi pilnvērtīgi nodzīvoti tiek vēl retāk, 100 gadu senus notikumus mēs zinām galvenokārt no atstāstiem un i tad, visbiežāk, ar divu paaudžu “nobīdi” no personiskas pieredzes. Jāņa Kubiļa dzīves aprakstītāja, teātra zinātniece Lilija Dzene, kas pati svinēja dzimšanas dienu nākamajā dienā, jūlijā dzimušos teātra censoņus, tostarp Eduardu Pāvulu, raksturoja kā vasaras darbu starplaikā vecākiem par prieku un rūpēm atskrējušus, kam tuva saule, tās spēks un svelme.
Vispirms mums jāiztēlojas 1923. gada vasaras vidus Neretas pusē. Tā ir Sēlija, Lietuvas pierobeža, un Rīga lauku puikam ir tikpat tālu kā Varšava vai Berlīne… Tāpēc teātris ir drīzāk jēdziens, nekā nākotnes sapnis vai mērķis, uz kuru iet. Tiesa, viņam patīk mūzika un arī vijoļspēle, tomēr Jānis Kubilis, pabeidzis skolu, turpina mācības Smiltenes piensaimniecības skolā. Noskatoties Blaumaņa “Pazudušo dēlu” ar Žani Katlapu galvenajā lomā, viņš saprot, ka teātris var saistīt tik ļoti, ka vērts mest pie malas citas domas.
Pārlecot pāri vienai desmitgadei, var nonākt 1943. gada vasarā un iztēloties Kubiļa 20 gadu jubileju frontes aizmugurē. Tas ir laiks, kas uz mūžu izšķirs vēl neizšķirtos – kurš uz Rietumiem, kurš uz Sibīriju, un jau pēc diviem gadiem padomju Latvijas Drāmas teātrī sāks darboties teātra studija, kurā iestājas gan Jānis Kubilis, gan citi kara laiku izdzīvojušie – Alfrēds Jaunušans, Dzidra Ritenberga, Ruta Birgere. Stalts, tumšiem matiem, muzikāls un azartisks, jau tolaik ir diezgan skaidrs, ka šis audzēknis ir dzimis lielām lomām, ja talants atļaus. Un Talants atļauj. Kad 1948. gadā Kubilis ar izcilību absolvē studiju, viņa pedagogi raksta piezīmes par katru audzēkni, un par Kubili teikti šādi vārdi: “Ļoti apdāvināts, labs skatuves materiāls, labu balss materiālu, uzrāda lielu progresu solo dziedāšanā. Ļoti centīgs un disciplinēts. Teicams raksturlomu tēlotājs. Sabiedriskā darba līnijā ļoti aktīvs, ar laikmetisku stāju un izpratni. Studijas iekšējā dzīvē ļoti aktīvs.”
Arī Kubiļa 30 gadu jubileja iekrīt zīmīgā laikā. Aiz muguras ir pirmās lielās lomas, galvenokārt pie pedagoģes un režisores Veras Baļunas – Ostrovska Kurčajevs “Arī gudrinieks pārskatās”, Čehova Petja Trofimovs, Arbuzova Hermans “Taņā”, Šekspīra Kasio “Otello”, pāris lomas īstenā socreālisma dramaturģijā, bet aiz teātra sienām – pirmās brīvās vēsmas vai, drīzāk, pirmās cerības, jo pāris mēnešus iepriekš ir nomiris Staļins.
Laika posms starp 30. un 40. dzīves gadu, kā lielākai daļai lielo aktieru, ir ziedu laiks, arī Jānim Kubilim. Staļina nāves piesaukšana nav nejauša, jo, lai cik nepateicīgs ir laikmets un tā ideoloģija, relatīva brīvība mākslā parādās un plašāks kļūst arī teātra repertuārs, tajā atgriežas “pareizi” interpretēta latviešu klasika, tajā nonāk populāri ārzemju romāni un lugas, ja vien režisors atrod argumentāciju, ka tas, ko viņš vēlas padomju skatītājam atklāt, ir kapitālisma ēnas puses, sadragāti cilvēku mūži un izsmejami tikumi. Un tā Jānis Kubilis nospēlē ne tikai jau pieminēto Joski, bet arī Skolotāju Sebastianu “Nezināmajā zvaigznē”, Pablo Kasonas “Trešajā vārdā”, Krauklīšu Pēteri Deglava “Rīgā”, Jāni Zītaru Lāča “Zītaru dzimtā”, arī Maratu Arbuzova “Mans nabaga Marats”. Visās šajās lomās, pat topošajā pilsētniekā Pēterī, caurviju motīvs ir mīlestība, un Jānis Kubilis top iecelts par visas pēckara paaudzes meiteņu mīluli Nacionālajā, un smukais Gunārs Cilinskis, kaut arī 10 gadus jaunāks, vismaz uz teātra skatuves Kubili nespēj izkonkurēt. Dailes teātrī šajā laikā elku statusā nonāk Eduards Pāvuls un Harijs Liepiņš. Savukārt tieši 1963. gadā, tātad 40. jubilejas gadā viņam tiek Mocarta loma Puškina “Mazajās traģēdijās”, loma, kas paceļas pāri mīlestībai, jo
runā par ģenialitāti, kas aptver visu, par talantu, kuram nav izvēles, par mākslu, kas var būt liktenis, arī traģisks, bet neizbēgams.
Savu 50 gadu jubileju Jānis Kubilis svin 1973. gada vasarā. Varbūt drīkst teikt, ka tas ir tāds rāms vasaras vidus cēliens, ko gaviļnieks izkrāso ar divām košām raksturlomām – Murzavecki Ostrovska komēdijā “Vilki un avis” un izpildkomitejas darbinieku Antonu Linumu Putniņa komēdijā “Silta, jauka ausainīte”. Un galu galā repertuārā joprojām ir “Lilioms”, kurā Kubilis spēlē viltīgo un zaglīgo Fičūru, kura dēļ Lilioms iekrīt policijas rokās. Bet par piecdesmitgadnieka dzīves posma nozīmīgāko lomu uzskatāms Luijs XIV jeb Saules karalis Bulgakova lugā “Moljērs”, ko 1978. gadā Nacionālajā teātrī iestudē Jaunatnes teātra galvenais režisors Ādolfs Šapiro.
Un tad nāk 80. gadu sākums, pirmsatmodas laiks, kad Jānis Kubilis nospēlē Hamilkara kungu Īva Žamiaka tāda paša nosaukuma melodrāmā – cilvēku, kurš zina, kas ir vientulība, un nolemj to mazināt pats saviem spēkiem, “uzorganizējot” sevi ģimeni un tomēr nespējot noticēt mīlestībai. Šis iestudējums iemanto lielu publikas mīlestību, jo trāpa precīzi modernā cilvēka pieredzē – bailēs atvērties otram.
1993. gada vasara ir ekonomiski sarežģīts laiks, salīdzinājumā ar kuru 2008. gada krīze šķiet vien satricinājums. Latvijas neatkarības pirmie gadi ir brīvības pārpilni, bet naudas nav. Ap dzīves septiņdesmito gadskārtu top vēl trīs darbi, ko noteikti jāpiemin, runājot par Jāņa Kubiļa radošo mūžu – tas ir Longins Laukmanis Anšlava Eglīša “Bezkaunīgajos večos”, asesors Braks Henrika Ibsena “Hedā Gablerē” un 1993. gadā – kardināls Kontini-Verkēze Kolīnas Makkalovas “Dziedoņos ērkšķu krūmā”. Ar šo lomu Jānis Kubilis noslēdz savas aktiera gaitas Nacionālajā teātrī, intervijā Viesturam Avotam rezumējot: “Mani dažkārt uzskata par pesimistu. Varbūt tāpēc, ka es biežāk runāju par slikto nekā par labo. Bet pēc labā es ilgojos. Tikai labajam man bail pieskarties ar vārdiem. Un tad, kad manas sliktās priekšnojautas nepiepildās, kad notiek kaut kas labs, mani pārņem brīnuma sajūta. Es esmu par pilnasinību dzīvē un mākslā. Uz skatuves strādāju ar pilnu atdevi, bet dzīvē man, nudien, nekas cilvēcisks nav svešs.”
Pēc aiziešanas no teātra skatuves, Jānis Kubilis nonāk skatītāju zālē un ir starp tiem senioriem, kas pastāvīgi apmeklē sava teātra izrādes, lai turpinātu būt kopā. Tāpēc vairākos teātra žurnāla BŪS numuros, kas iznāk, gatavojoties teātra simtgadei, tiek publicētas Jāņa Kubiļa pārdomas par Nacionālo teātri.
Un nu klāt ir 2023. gada 24. jūlijs, mākslinieka simtā dzimšanas diena, kurā mēs viņu no visas sirds un ar patiesu cieņu un apbrīnu sveicam!
Teātra kolektīva vārdā,
Ieva Struka